— Kādu?
— Jums būs zināms jūras ūdens sastāvs. Katrā tūkstotī gramu atrodas deviņdesmit seši un pus procenta ūdens un apmēram divi ar trešdaļu procenta chlora nātrijā. Bez tam tas nelielos daudzumos satur chlora kalciju, chlora magniju un kāliju, broma magniju, sulfātā magniju un karbonata kaļķus, jūs redzat, ka chlora nātrijs tur atrodams pietiekošā daudzumā. Un to tad es arī atdalu no jūras ūdens un izlietoju nepieciešamo elementu pagatavošanai.
— Nātriju?
— Jā gan, profesora kungs. Nātriju ar dzīvsudrabu sajaucot, rodas maisījums, kurš atvieto cinku Bunzena elementu kopā. Dzīvsudrabs nekad nenolietojas. Nātrijs gan ar laiku izsīkst, bet jūra man to piegādā pietiekošā daudzumā. Man jums jāsaka, ka nātrijā baterijas uzskatāmas par visstip- rākām un ka to elektromotoriskais spēks ir divkārt lielāks par cinka bateriju spēku.
— Es saprotu labi, kapteiņa kungs, cik liela nozīme natrijam tajos apstākļos, kuros jūs dzīvojat. Jūrā tas ir atrodams. Labi. Bet taču vispirms tas jādabū rokā, pareizāk sakot, jādestilē. Kā jūs to darāt? Šķiet gan, ka jūsu baterijas pašas arī varētu jums pakalpot šajā ekstrahēšanas procesā; bet, ja gluži nemaldos, mašinu patērējamais nātrijā daudzums ekstrahēšanas procesā pārsniedz to, ko tās tai pašā laikā spēj ražot. Iznāk, ka nātrijā eks- trahēšanai jūs patērējat vairāk, nekā saņemat pretī!
— Tāpēc, profesora kungs, es nātriju neiegūstu ar baterijām, bet tam nolūkam vienkārši lietoju akmeņogles, ko izrok no zemes.
— No zemes? — es iesaucos pārsteigts.
— Ja jums patīk, sacīsim — no jūras, — kapteinis Nemo atbildēja.
— Tātad jūs esat ierīkojis zemūdens ogļraktuves?
— Aronaksa kungs, jums būs gadījums redzēt mani darbā. Lūdzu tikai mazliet paciesties, un tam jums laika diezgan. Tikai vienu iegaumējiet: jūra man sniedz itin visu. Viņa man dod elektrību, elektrība savukārt «Nautilam» sniedz siltumu, gaismu un dzinējspēku, vārdu sakot, dzīvību.
— Izņemot gaisu, ko jūs elpojat.
— Ai! Es varētu ražot arī elpošanai nepieciešamo gaisu, bet tas man nav vajadzīgs, jo es taču varu pēc patikas pacelties virs ūdens līmeņa. Bet, ja elektrība man arī neražo elpojamo gaisu, tad mazākais tā iedarbina milzīgos sūkņus, ar kuriem gaisu sadzen speciālos rezervuāros, un tas man dod iespēju uzturēties okeana dziļumos tik ilgi, cik tas vajadzīgs.
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — man atliek tikai izbrīnīties. Acīm redzami jūs esat atklājis to, ko cilvēki, bez šaubām, kādreiz atklās, proti; elektrības īsto dinamisko spēku.
— Es nezinu, vai viņi atklās to,—kapteinis dzedri atteica. — Lai nu būtu kā būdams, jūs zināt, kur es vispirmāk pielietoju šo neatsveramo spēku. Tas mūs apgaismo vienmērīgāk un ilgāk kā pati saule. Bet tagad aplūkojiet šo pulksteni; tas arī ir elektrisks un iet precizāk nekā vislabākie chro- nometri. Es to pēc itāļu pulksteņu parauga esmu iedalījis divdesmit četrās stundās, jo man neeksistē ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness; bet vienīgi šī mākslīgā gaisma, ko es ņemu līdzi jūras dzīlē. Paskatieties, patlaban ir desmit no rīta.
— Jā, tieši desmit.
— Un te būs vēl viens elektrības lietošanas veids. Šī ciparotā plāksne, kas te pie sienas jūsu priekšā, norāda «Nautila» gaitas ātrumu. Elektrisks vads savieno to ar lagas skrūvi, un tās rādītāja adata man pilnīgi pasaka, cik ātri kuģis katrreiz brauc. Paraugieties, patlaban mēs braucam ar mērenu ātrumu — piecpadsmit jūdzes stundā.
— Tas ir tik brīnišķīgi! — es izsaucos. — Saprotu labi, ka esat rīkojies pareizi, izlietodams elektrības spēku, kas savā laikā izskaudīs vēju, ūdeni un tvaika dzinējspēku.
— Mēs vēl neesam galā, — kapteinis Nemo ieminējās, celdamies kājās. — Ja jums patiktu man sekot, mēs varētu iet aplūkot «Nautila» pakaļējo daļu.
Patiešām, es biju jau iepazinis visu zemūdens kuģa priekšējo daļu, kurai no centra līdz priekšgala taranam bij šāda iekārta: piecus metrus gara ēdamistaba, ar ūdens necaurlaidēju sienu nošķirta no bibliotēkas, arī piecus metrus garas; tad lielais, desmit metru garais salons, ar tādu pašu starpsienu nošķirts no piecus metrus garās kapteiņa istabas; tālāk man ierādītā divarpus metrus garā kajīte un, beidzot, gaisa rezervuārā telpa, septiņar- pus metrus gara, kura sniedzās līdz pašam kuģa priekšvadnim. Tātad šīs daļas garums bij trīsdesmit pieci metri. Ūdens necaurlaidējās sienās bij ierīkotas kaučuka aizšaujamiem hermetiski noslēdzamas durvis gadījumam, ja «Nautils» dabūtu sūci.
Es sekoju kapteinim Nemo pa kuģa sānu gaiteņiem, un tā mēs nokļuvām vidustelpās. Tur ūdens necaurlaidēju sienu spraugā bij redzams kaut kas līdzīgs akai. Sienai piestiprinātas dzelzs kāpnes veda augšup. Es apvaicājos kapteinim, kādam nolūkam domātas šīs kāpnes.
— Pa tām var nokļūt pie laivas, — viņš atbildēja.
— Kā? — es iesaucos izbrīnījies. — Vai tad jums ir arī laiva?
— Bez šaubām. Priekšzīmīga laiva, viegla un negrimstoša, ar kuru var vizināties un zvejot.
— Bet, ja to gribat lietot, jums katrā ziņā jāpaceļas virs jūras līmeņa.
— Nebūt nē. Laiva novietota speciālā iedobumā «Nautila» korpusa augšējā malā ārpusē. Tā ir hermetiski noslēdzama, nelaiž cauri ūdeni un piestiprināta ar stiprām skrūvēm. Šīs kāpnes noved pie kuģa virsū ierīkotas atveres cilvēka resnumā, kurai tieši pretī ir tāda pati atvere laivas sānos. Pa šo divkāršo atveri es iekļūstu laivā. Aiz manis aizslēdz sienu, proti, «Nautila» atveri, es pats ar skrūves palīdzību atslēdzu laivu, atsvabinos no kuģa, un tā ārkārtīgi strauji uzšaujas augšup virs jūras līmeņa. Tur es atveru līdz tam rūpīgi noslēgto lūku izejai uz laivas klāja, uzvelku buras vai ņemu rokās airus un sāku vizināties.
— Bet kā tad jūs nokļūstat atpakaļ kuģī?
— Es neatgriežos, profesora kungs, tas pats paceļas pie manis.
— Pēc jūsu pavēles?