— Bravo, kapteini — es iesaucos. — Bet kā gan stūrmanis var ieturēt to ceļu pa ūdeņiem, ko jūs viņam norādāt?
— Stūrmanis atrodas stikla kabincs iedobumā «Nautila» korpusa augstākajā vietā. Šā iedobuma iluminatora stikli ļoti biezi un lēcveidīgi.
— Vai tie spēj izturēt tik lielu spiedienu?
— Pilnīgi. Pret triecienu vārīgajam kristalam un tomēr piemīt ievērojama pretestības spēja. Zvejas mēģinājumos ar elektrības palīdzību Ziemeļjūrā 1864. gadā šādas matērijas plāksnes bij tikai septiņus milimetrus biezas; izrādījās, ka tās iztur sešu atmosfēru spiedienu un pie tam laizdamas cauri spēcīgos siltos starus. Turpretī mani stikli ir divdesmit vienu centimetru biezi, tātad trīsdesmit reizes stiprāki par nupat minētajiem.
— Saprotu, kapteiņa kungs. Bet, galu galā, lai varētu redzēt, gaismai nepieciešams lauzt tumsas varu; es nevaru iedomāties, kā jūras bezdibeņa nakti…
1 Ljē=4 kilometri. Red.
— Stūrmanim aiz muguras ierīkots milzīgs elektrisks reflektors, kas apstaro jūru pusjūdzes tālumā.
— Ā! bravo, trīskārt bravo, kapteini Nu es saprotu to iedomātā vien- zobja fosforisko spīdumu, par kuru zinātnieki tik daudz lauzījuši galvas! Pie tās pašas reizes man jājautā, vai «Nautila» un «Skotijas» sadursme, kas, sacēla tik lielu uztraukumu, notika nejauši?
— Pilnīgi nejauši, profesora kungs. Trieciena brīdī es braucu tikai divus metrus zem ūdens līmeņa. Es tomēr tūliņ redzēju, ka tvaikoņa lauzumam nebūs nekādu bīstamu seku.
— It nekādu, kapteiņa kungs. Bet kas attiecas uz jūsu sastapšanos ar «Ābramu Linkolnu» …
— Profesora kungs, man ir žēl šā viena no labākajiem amerikaņu flotes kuģiem, bet tas uzbruka, un man taču bij jāaizstāvas! Es tomēr apmierinājos tikai ar to, ka padarīju fregati sev nekaitīgu, kurā katrā tuvākajā ostā tā savus bojājumus viegli varēs izlabot.
— Ak kaptein! — es iesaucos, īsti sajūsmināts. — Jūsu «Nautils» patiešām ir brīnišķīgs kuģis!
— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, patiesi aizkustināts, — un es to mīlu kā kaulu no mana kaula! Jūsu kuģiem patvaļīgā okeānā draud briesmas no visām pusēm; ja jūras ūdeņos jūs vispirms it kā apņem bezdibenis, kā to teicis holandietis Jensens, tad uz «Nautila» cilvēka sirds paliek gluži mierīga, jo nav ko bīties. Nav jābaidās ielauzuma, jo kuģa divkāršais korpuss ir izturīgs kā masivs dzelzs klucis; nav nekādas takelažas, ko svārstīšanās un gāzelēšanās varētu sapostīt; nav buru, ko vējam saplosīt; nav katlu, ko apdraudētu tvaika eksplozija; nevar izcelties ugunsgrēks, jo šis kuģis nav būvēts no koka, bet no tērauda platēm; nav vajadzīgs ogļu, jo tā mechaniskais dzinējspēks ir elektrība; nav nekādu sadursmes briesmu, jo kuģis viens pats peld pa ūdens dziļumiem; arī vētru nav jābaidās, jo dažus metrus zem ūdens līmeņa tas atrodas absolūtā klusumā! Redziet, profesora kungs, tas ir kuģis vārda īstā nozīmē! Un, ja taisnība, ka izgudrotājs uzticas savam kuģim vairāk nekā inženieris-konstruk- tors, bet konstruktors vairāk nekā kapteinis, tad jūs sapratīsiet, kādā mērā es paļaujos uz savu «Nautilu», jo es pats esmu reizē kapteinis, konstruktors un inženieris!
Kapteinis Nemo visu to teica ar aizraujošu daiļrunību. Dzirkstošās acis un kaisles pilnie žesti to bij gluži pārvērtuši. Jā, viņš mīlēja savu kuģi, kā tēvs mīlē bērnu!
Man uzmācās vēl viens, varbūt nekautrīgs jautājums, bet es nekādi nevarēju noturēties.
— Tātad jūs esat inženieris, kaptein Nemo?
— Jā gan, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Esmu studējis Londonā, Parizē, Ņujorkā — tajā laikā, kad es vēl skaitījos pie zemes apdzīvotājiem.
— Bet kā jūs tik slepeni varējāt uzbūvēt savu «Nautilu»?
— Ikvienu viņa sastāvdaļu, Aronaksa kungs, izgatavoja dažādās vietās uz zemeslodes, pie kam fabrikām tika norādīts izdomāts uzdevums. Kuģa ķīli man pagatavoja Krezo fabrikas Francijā, skrūves vārpstu — Pens un Ko Londonā, tērauda plates korpusam — Lerds Liverpūlē, skrūvi — Skots Glazgovā. Rezervuārus man gatavoja Kails un Ko Parizē, mašinas — Krups Vācijā, taranu — Mutala darbnīcas Zviedrijā, precizijas instrumentus — brāļi Harti Ņujorkā un tā joprojām. Katrs no maniem piegādātajiem saņēma manus plānus, parakstītus ar citu vārdu.
— Bet visas šīs atsevišķi pagatavotās daļas jums taču nācās pārbaudīt un savienot.
— Profesora kungs, es savas darbnīcas biju uzcēlis kādā tuksnešainā salā, okeana vidū. Tur es un mani strādnieki, labāk sakot, manis izmācītie un vadītie krietnie biedri, paveicām mūsu «Nautila» būvi. Bet pēc pabeigtā darba uguns iznīcināja katru mūsu pēdu šajā salā — ja varējis, es to būtu pavisam uzspridzinājis gaisā.
— Tādā kārtā man atļauts domāt, ka izdevumi šā kuģa būvei ir milzīgi.
— Aronaksa kungs, dzelzs kuģa būve parasti izmaksā tūkstoš vienu simtu divdesmit piecus frankus par tonnu. «Nautila» tilpums ir tūkstoš pieci simti. Tātad tas maksā vienu miljonu vienu simtu astoņdesmit septiņi tūkstoši franku; ja tur pieskaita divus miljonus par dažādām ierīcēm, tad kopā sanāks četri vai pieci miljoni, ierēķinot šajā sumā arī manas mākslas un zinātniskās kolekcijas.
— Vēl beidzamo jautājumu, kaptein Nemo.
—• Lūdzu, profesora kungs.
— Jūs esat ļoti bagāts?
— Manām bagātībām nav robežu, profesora kungs, — bez vilcināšanās es varētu samaksāt visus divpadsmit miljardus Francijas valsts parādu.
Es uzmanīgi paskatījos cilvēkā, kas man visu to stāstīja. Vai viņš tikai neizsmēja manu lētticību? To man rādīs nākotne.
XIV
MELNA UPE
Ūdeņiem klātais zemeslodes plašums, pēc aprēķiniem, aizņem trīs miljoni astoņi simti trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti piecdesmit astoņus kvadratmiriametrus. Visu ūdens masu rēķina uz divi miljardi divi simti piecdesmit miljoni kubikmetru, bumbas veidā šai masai būtu sešdesmit Ijē diametrā, bet svarā trīs kvintiljoni tonnu. Lai saprastu šos skaitļus, jāaizrāda, ka kvintiljons pret miljardu ir tas pats, kas miljards pret vienu, proti, kvintiljonā ir tikpat miljardu, cik miljardā vieninieku. Visa šķidrā masa ir apmēram tas ūdens daudzums, ko visas pasaules upes aizplūdinātu četr- desmittūkstoš gados.