Ģeoloģisko laikmetu gaitā uguns periodam sekoja ūdens periods. Tad okeāns apklāja visu zemeslodi. Bet silura laikmetā kalnu virsotnes pamazām sāka parādīties virs ūdens, pacēlās salas, vietējos uzplūdos tās pazuda, bet pēc laika iznira atkal, savienojās savstarpēji, — tā radās kontinenti, un tā beigu beigās sauszeme pieņēma to ģeogrāfisko veidu, kādā mēs to patlaban redzam. Cietā masa ir atkarojusi šķidrajai trīsdesmit septiņi miljoni seši simti piecdesmit septiņas kvadrātjūdzes, proti, divpadsmit tūkstoši deviņi simti sešpadsmit miljonu hektāru.
Pēc kontinentu apveida visi pasaules ūdeņi sadalās piecās lielās daļās: Ziemeļu Ledus okeāns, Dienvidu Ledus okeāns, Indijas okeāns, Atlantijas okeāns un Klusais okeāns.
Klusais okeāns atrodas starp abiem polarajiem lokiem, bet no rietumiem uz austrumiem, starp Āziju un Ameriku, tas stiepjas simts četrdesmit piecu grādu garumā. Tas ir rāmākais no visiem okeāniem; tā straumes ir platas un lēnas, paisumi un bēgumi mēreni, lieti pārbagāti. Tāds ir šis okeāns, kuru liktenis man bij lēmis šķērsot visdīvainākajos apstākļos.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo man sacīja, — ja jums patīk, mēs tūliņ varam noteikti aprēķināt mūsu tagadējo atrašanās vietu un apzīmēt sava ceļojuma sākuma punktu. Patlaban bez ceturkšņa divpadsmit. Mēs tūliņ pacelsimies virs ūdens līmeņa.
Kapteinis trīs reizes paspieda elektriskā zvana pogu. Sūkņi sāka izspiest ūdeni no rezervuāriem; manometra adata rādīja mainīgos spiedienus «Nautila» pacelšanās gaitā, tad apstājās pavisam.
— Mēs esam pie mērķa, — kapteinis sacīja.
Es gāju uz kuģa vidustelpas kāpnēm, kuras sniedzās uz klāja. Devos augšup pa dzelzs kāpieniem un pa atvērtu lūku izgāju uz «Nautila» klāja. Tas pacēlās no ūdens tikai astoņdesmit centimetru. «Nautila» priekšējā un pakaļējā daļa bij it kā noasināta, un kuģis patiešām bij līdzīgs milzu cigaram. Es ievēroju, ka kuģa korpuss ar salaidenām tērauda plāksnēm bij mazliet līdzīgs lielajiem zvīņotiem sauszemes rāpuļu kustoņiem. Tagad es viegli sapratu, kāpēc kuģis, pat ar vislabākajiem tālskatiem aplūkots, vienmēr bij noturēts par milzeni jūras dzīvnieku.
Pašā klāja vidū laiva, novietota speciālā kuģa korpusa nišā, pacēlās kā neliels iedobums. Abos klāja galos bij redzami tādi kā vidēja augstuma būri ar slīpām sienām un bieziem lēcveidīgiem stikliem: viens kalpoja «Nautila» vadītājam stūrmanim, pa otru varenais elektriskais prožektors viņam apgaismoja ceļu.
Jūra bij krāšņa, debess skaidra, kuģis tikko manāmi šūpojās plašajos okeana viļņos. Viegls austrumu vējiņš grumboja jūras līmeni. No miglas brīvais apvārsnis izdevīgi pletās aplūkotāja acu priekšā, nekā mēs nevarējām saskatīt. Nevienas klints, nevienas salas. Ne zīmes no «Ābrama Lin- kolna», tikai bezgalīgs tukšs klajums visapkārt.
Kapteinis Nerno ar savu sekstantu izmērīja saules augstumu, pēc kura bij nosakāms šīs vietas platuma grāds. Viņš kādu brīdi pagaidīja, lai saule sevišķi spilgti iekvēlina apvāršņa loku. Pa vērojuma laiku neviens muskulis ueparaustījās, — marmora statujas rokā instruments nestāvētu mierīgāk.
— Dienas vidus, — viņš teica. — Profesora kungs, vai varu lūgt? …
Vēl beidzamo reizi es pārlaidu acis šiem dzeltenajiem Japanas tuvienes
ūdeņiem un atkal nokāpu lejā lielajā salonā.
Tur kapteinis atzīmēja vietu, ar chronometra palīdzību aprēķināja tās garuma grādu, pārbaudīdams to ar iepriekšējiem leņķa izmērījumiem. Tad viņš sacīja:
— Aronaksa kungs, mēs atrodamies uz 137° 15' rietumu garuma.
— Bet pēc kāda meridiānā? — es aši iejautājos, cerēdams no kapteiņa atbildes uzzināt tā tautību.
— Profesora kungs, — viņš atbildēja, — man ir dažādi chronometri, noskaņoti gan pēc Parizes, gan Grinvičas, gan Vašingtonas meridiāniem. Bet jums par godu es patlaban lietoju Parizes chronometru.
No šīs atbildes es tomēr nekā nevarēju izprast. Es tikai palocījos, bet kapteinis atsāka:
137° 15' uz rietumiem no Parizes meridiānā un uz 30° T ziemeļu platuma, proti, apmcram trīs simti jūdžu no Japanas krastiem. Un tātad šodien — 8. novembra pusdienā sākas mūsu zinātniskais zemūdens brauciens.
— Ar dieva palīgu! — es atsaucos.
— Un tagad, profesora kungs, — kapteinis piemetināja, — es jūs atlaižu pie jūsu zinātniskā darba. Esmu norādījis ceļa virzienu uz austrumu- ziemeļu-austrumiem piecdesmit metru dziļumā. Te būs kartes ar svarīgāko vietu apzīmējumiem, pēc tām jūs varēsiet sekot ceļojumam. Salons paliek jūsu rīcībā, bet es lūgšu atļauju atstāt jūs vienu.
Kapteinis Nemo atsveicinājās un izgāja. Es paliku viens un nogrimu domās. Tās rosījās tikai ap «Nautila» īpašnieku. Vai es jel kādreiz uzzināšu, kādas tautības šis cilvēks, kurš teicās nepiederam ne pie vienas? Kāds cēlonis viņa naidam pret cilvēci, naidam, kas varbūt tīkoja briesmīgu atriebšanos? Vai viņš bij neatzīts zinātnieks? Varbūt viens no tiem ģenijiem, kuri, pēc Konsela izteiciena, darījuši daudz ļauna? Kāds moderns Galilejs? To es vēl nevarēju pateikt. Es biju nokļuvis uz viņa kuģa nejauši, viņš uzņēma mani vēsi, tomēr viesmīlīgi, un mana dzīvība bij viņa rokās. Ne reizes viņš nebij satvēris manu pastiepto roku. Nereizes savu roku nebij sniedzis man.
Veselu stundu es paliku savu pārdomu varā, nopūlēdamies iespiesties šajā tik interesantajā noslēpumā. Bet tad mani skatieni uztvēra uz galda izklātu abu pusložu karti, un es piedūru pirkstu tai vietai, kur krustojās mūsu novērotais platuma un garuma grāds.