Jūrai ir savas upes, tāpat kā sauszemei. Tās ir sevišķas straumes, pazīstamas pēc to īpatnējā siltuma un ūdens krāsas. Visievērojamākā no tām ir pazīstama ar vārdu Golfstraume. Bet zinātne uz zemeslodes ir noteikusi un atzīmējusi piecu galveno straumju virzienu: vienu Atlantijas okeana ziemeļu, otro dienvidu daļā, trešo Klusā okeana ziemeļos, ceturto tā dienvidos, bet piekto Indijas okeana dienvidos. Iespējams, ka reiz bijusi vēl sestā straume Indijas okeana ziemeļos, jo Kaspijas jūra kopā ar Aralu un Āzijas lielajiem ezeriem tad bijis viens vienots ūdens plašums.
Kartē manā priekšā bij apzīmēta vieta, kur tecēja viena no šīm straumēm— Japanas Kurošivo jeb Melnā upe. Atdalījusies no Bengales straumes, kur to karsēja tropiskās saules taisni krītošie stari, tā pārstrāvo Mala- kas jūras līci, novirzās gar Āzijas krastu, Klusā okeana ziemeļu daļā pamet līkumu līdz Aleutu salām; allaž tā nes sev līdzi kamparkoka stumbrus un citus apskalojamo piekrastu augus un krasi atšķiras ar savu silto udeņu koši zilo krāsu. Pa šīs straumes virzienu bij apzīmēts arī «Nautila» ceļš.
Acīm es sekoju tam un jutos aizrauts un it kā pazudis Klusā okeana bezgalībā, kad durvīs parādījās Neds Lends un Konsels.
Ieraudzījuši visus še savāktos brīnumus, mani brašie pavadoņi apstulbuši apstājās.
— Kur mēs esam? Kur mēs esam? — kanadietis iesaucās. — Vai patiešām Kvebekas muzejā?
Ja profesora kungam nekas nav pretī, — Konsels piezīmēja, — tad drīzāk jau Someraras viesnīcā.
— Mani draugi, — es atsaucos, pamādams, lai viņi nāk iekšā, — jūs neesat ne Kanādā, ne Francijā, bet gluži vienkārši «Nautila» telpās un piecdesmit metru zem jūras līmeņa.
— Būs jau jātic, ja profesora kungs tā apgalvo, — Konsels attrauca. — Bet patiešām šis salons ir ierīkots tikai tāpēc, lai pārsteigtu pat tādu flāmu kā mani.
— Brīnies vien, draugs, un iegaumē labi, ka tādam klasifikatoram kā tu le būtu ko pastrādāt.
Man nemaz nevajadzēja skubināt Konselu. Brašais zēns, pār vitrinām noliecies, jau murmināja dabas zinātnieku valodā: vēderkāju klase, molusku dzimta, ctjprae madagascariensis un tā joprojām.
Pa to laiku konehilioloģijā ne visai spējīgais Neds Lends izprašņāja mani par sarunu ar kapteini Nemo. Vai es esot izdibinājis, kas viņš tāds, no kurienes nāk un kurp dodas, uz kādiem bezdibeņiem viņš mūs ved? Un bez tam vēl tūkstoš jautājumu, uz kuriem atbildēt es nemaz nepaguvu.
Es viņam pastāstīju visu, ko zināju, vai, labāk sakot, to, ko nezināju, un no savas puses izvaicāju, ko viņš dzirdējis vai novērojis.
— Nekā es neesmu redzējis, nekā neesmu dzirdējis, — kanadietis atteica. — Pat neviena no kuģa ļaudīm neesmu manījis. Vai galu galā arī tie nebūs elektriski?
— Elektriski!
— Patiešām! Te drīz var sākt ari tam ticēt. Bet jums, Aronaksa kungs, allaž savi ieskati — sakiet, cik vīru, pēc jūsu domām, varētu būt uz šā kuģa: desmit, divdesmit, piecdesmit, simts?
— To es jums nevaru pasacīt, meistar Lend. Bet vienu gan varu jums teikt: šimbrīžam atmetiet katru iedomu sacelties pret «Nautilu» vai mēģināt bēgt. Šis kuģis ir modernās rūpniecības augstākais sasniegums, un es nožēlotu, ja man nebūtu laimējies to redzēt! Daudzi citi labprāt būtu mierā ar to likteni, kāds mums piešķirts, jau tāpēc vien, lai dabūtu redzēt visus tos brīnumus, kas mums paveras. Tatad palieciet miera un meģiniet ieverot visu, kas ap mums notiek.
— Ievērot!— harpunists izsaucās. — Bet ko te lai vēro? Te taču bez šā dzelzs cietuma vairāk nekas nav redzams! Kā akli mēs te ejam un tāpat arī braucam .. .
Nedam Lendarn tā runājot, piepeši iestājās absolūta tumsa. Spožie griesti apdzisa tik spēji, ka man acīs palika tāda pati sāpīga sajūta, kāda samanāma arī pretējā gadījumā — dziļas tumsas un visspilgtākās gaismas pēkšņā maiņā.
Mēs kļuvām kā mēmi un nedrīkstējām pakustēties neziņā, kāds patīkams vai nepatīkams pārsteigums mūs sagaida. Bet tad sadzirdām kādu skrapstoņu. Šķita, ka «Nautila» sienas sāk izplesties.
— Tas nu ir gala gals, — Neds Lends čukstēja.
— Hidromeduzu paraža! — Konsels purpināja.
Piepeši atkal abos telpas galos pa ovāliem caurumiem atspīda uguns. Mēs redzējām elektrisku lampu tāli apgaismotu jūru. Tikai divas kristālā rūtis atšķīra mūs r.o ūdens. Pirmajā mirklī es nodrebēju, iedomādamies, ka šī trauslā siena var ielūzt; bet vara balsti stiklu turēja stipri un piešķīra tam nepārvaramu pretsparu.
Jūra bij pārredzama jūdzi tālu visapkārt «Nautilam». Kas tas bij par skatu! Kāda spalva spētu to aprakstīt! Kas jaudātu attēlot gaismas staru krāšņo mirdzumu caurspīdīgajā ūdens jomā un tā pamazītēju apdzismi apgaismotā klajuma un melnā apvāršņa saplūsmes lokā!
Katram zināms, cik caurspīdīgs ir juras ūdens. Zināms, ka tas ir dzidrāks par kalnavotu ūdeni. Izkusušās minerālu un augu vielas to padara tikai vēl dzidrāku. Dažās vietās, piemēram, ap Antiļu salām, Klusā okeana ūdens ir tik caurspīdīgs, ka simts četrdesmit piecu metru dziļumā skaidri saskatāms smilšainais dibens, bet saules stari tur iespiežas pat simts trīsdesmit metru dziļi. Tajā ūdens lokā, kur patlaban atradās «Nautils», elektriskie stari viļņus vērta nebeidzamā vizmā. Tas vairs nebij tikai apgaismots ūdens, bet šķidras gaismas plūsma.
Ja atzīst Ēremberga hipotēzi, ka dzelmju ūdeņiem ir fosforisks mirdzums, tad jūra saviem iemītniekiem tiešām sniedz brīnišķīgu ainavu, es to patlaban arī varēju apliecināt, vērodams šī spīduma tūkstošējādo zaigojumu. Abās pusēs man bij atvērts logs uz šiem neviena neizpētītiem bezdibeņiem. Salona tumsa vēl vairāk pastiprināja ārienes gaismu, un mēs skatījāmies tā, it kā šis tīrais kristais būtu bezgalīga akvarija vitrina.
«Nautils» likās stāvam uz vietas. Bet tas tikai tāpēc, ka ārpusē nebij neviena pieturas punkta. Tomēr lāgu lāgiem kuģa tarana šķeltās ūdens svītras ārkārtīgi ātri noņirbēja gar mūsu acīm.