— Nu, draugs Konsel, nosauciet man viņas! Nosauciet man tās! Neds Lends mudināja.
— To es nespēju, — Konsels vairījās. — Tas ir tikai manam kungam pa spēkam!
Tiešām, labais zēns bij gan kaislīgs klasifikators, bet dabas zinātnieks turpretī pavisam ne, un es negalvoju, vai viņš varētu tunci atšķirt 110 pu- zana. Vārdu sakot, pilnīgs pretstats kanadietim, kas bez vilcināšanās nosauca katru zivi.
— Mugurradzis, — es biju norādījis uz kadu zivi.
— Ķīnas jūras mugurradzis, — Neds Lends papildinaja.
— Balistu dzimtas, cietādaiņu ģints, stipržokļaino kārtas, - Konsels murmināja.
Bez šaubām, no Neda un Konsela — no viņiem abiem kopā — iznāktu viens labs dabas zinātnieks.
Kanādietis nebij vīlies. Vesels bars mugurradžu plakaniem rumpjiem, lāsumainu adu, ragu uz muguras, spurinādami četras rindas dzeloņu abās pusēs, ņirbēja ap «Nautilu». Tiešām, brīnišķs šo dzīvnieku ietērps — mugurpuse pelēks, ap vederu balts, krēslaino viļņu virpulī zibošiem plankumiem nosēts. Starp tiem neskaitāmu raju pulks plīvoja kā vējā izkārts galdauts, un es ar lielu prieku tur pamanīju arī Ķīnas juras raju ar dzeltenu rumpja virsda|u un sārtenu vēderu, ar trijām adatām virs acīm. Tā bij retas kartas zivs, gandrīz neticama Lasepeda laikā, kurš to bij redzējis tikai kadā japaņu zīmējumu krājuma.
Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «Nautilu». Viņiem lā rotaļājoties un šaudoties, it kā sacenšotics straujumā, skaistumā un mirdzumā, es tur saskatīju zaļās lūpzivis, sarkanās mulles ar divām melnām svītrām, jūras grunduļus ar ieapaļu asti, baltu muguru un mēļiem plankumiem uz tās, Japanas skumbrijas, šīs jūras apbrīnojamās makreles ar zilu ķermeni un sudrabainu galvu; tad mirdzošas, debess ziluma zivis, kuru skaistumu grūti pat aprakstīt; svītrotās jūras karūsas gan dzeltenām, gan zilam un melnām spurām un it kā lentu apvilktām astes malām, ko sešas «jostiņas» it kā iežņaudza korsetē; juras slokas — aulestonas, kuru sevišķi eksemplāri sasniedz viena metra garumu, Japanas salamandras, dzeloņainās murenas, sešas pēdas garas čūskas ar mazām, spridzīgām acīm un plati atplestām zobu pilnām mutēm.
Mūsu sajūsma un apbrīna pieauga arvien vairāk. Pārsteiguma izsaucieni nerima. Neds nosauca zivis, Konsels tās klasificēja, es jūsmoju par viņu žig-
lajam kustībām un skaistumu. Nekur citur es šīs zivis nebiju redzejis dzīvas un savvaļā.
Nesākšu uzskaitīt visas tās dzīvnieku sugas un pasugas, kuras noslīdēja gar mūsu apstulbušajām acīm, visus šos Japanas un Ķīnas jūru iemītniekus. Zivju te bij daudz vairāk nekā dažkārt putnu gaisā — bez šaubām, tās savaldzināja elektrisko uguņu žilbinošais spīdums.
Piepeši telpā kļuva gaišs. Dzelzs plāksnes atkal noslēdzās. Burvīgā aina apdzisa. Bet es vēl ilgi grimu sapņos, līdz kamēr paskatījos uz instrumentiem pie sienas. Kompass vienmēr vēl rādīja virzienu uz ziemeļaustrumiem, manometrs — piecu atsmoferu spiedienu un līdz ar to piecdesmit metru dziļumu, bet elektriskā laga — piecpadsmit jūdzes stundā.
Es gaidīju kapteini Nemo, taču viņš nenāca. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā.
Neds Lends un Konsels bij atgriezušies savā kajitē. Arī es devos uz savu istabu. Pusdienas man tur bij jau priekšā. Bruņurupuča zupa no vislabākajiem šās sugas eksemplāriem ar baltu, mazliet šķiedrainu gaļu, lielisks cepetis no viņu atsevišķi pagatavotām aknām un, beidzot, ķēnišķīgā jūras eža filē, kas man likās labāks par laša gaļu.
Vakaru es pavadīju lasīdams, rakstīdams un pārdomādams. Miegs sāka mani mākt, es izstiepos jūras zāļu guļas vietā un iemigu cieši, kamēr «Nautils» turpināja savu ceļu pa straujo Melno upi.
XV
IELŪGUMS AR VĒSTULI
Otrā rītā, 9. novembrī, es pamodos tikai pēc divpadsmit stundu ilga miega. Konsels pa paradumam ieradās apvaicāties, vai kungs labi gulējis, un piesolīt savus pakalpojumus. Savu draugu kanadieti viņš bij pametis, guļam tik saldi, it kā tam visu mūžu cita darba nemaz nebūtu bijis.
Es ļāvu, lai šis jaukais puisis izpļāpājas pēc patikas, bet pats neklausījos, jo man bij diezgan ko domāt par kapteiņa Nemo atturību; nebiju viņu redzējis kopš mūsu vakarējās sastapšanās un cerēju, ka šodien viņš katrā ziņā ieradīsies pie manis.
Drīz es biju uzvilcis savu bisolita apģērbu. Tas atkal pavedināja Konselu uz dažādiem prātojumiem. Es viņam paskaidroju, ka drēbe austa no zīdam līdzīgiem, spīdīgiem gļotu pavedieniem, ar kādiem Vidusjūras molusku pasuga piestiprinās pie klintīm. Agrāk no tiem darināja skaistus audumus, cimdus un zeķes, tāpēc ka tie ir ļoti mīksti un silti. Tātad arī «Nautila» ļaudis varēja apģērbties lēti un labi, nerēķinoties ne ar sauszemes kokvilnu, ne aitām, ne zīda tārpiem.
Apģērbies es devos tūliņ lielajā salonā. Tas bij tukšs.
Es sāku aplūkot vitrinās novietotos konchilioloģijas retumus. Šķirstīju arī biezos herbārijus, pilnus retiem jūras augiem, kuri arī izžāvēti bij saglabājuši savas brīnišķās krāsas. Šo hidrofitu vidū es vēroju vertikālās klados- tefas, pāvveidīgās padinas, kauperlas ar vīnogāju lapām, graudainās kalita- mas, smalkās, purpursārtās ceramijas, vēdekļveidīgās acetabulas, kas bij līdzīgas ļoti saspiestiem šampinjoniem un ko ilgu laiku uzskatīja par zoofi- tiem un tikai beidzot pieskaitīja jūras augiem.
Tā pagāja diena, bet kapteinis Nemo tomēr nerādījās. Salona durvis neatvērās. Varbūt viņš baidījās, ka mums šis skaistums var apnikt.
«Nautils» vēl arvien brauca tai pašā austrumu-ziemeļu-austrumu virzienā; tā ātrums bij divpadsmit jūdzes stundā, bet dziļums starp piecdesmit un sešdesmit metriem.
Nākošā dienā, 10. novembrī, tā pati atstātība, tā pati vientulība. Es nedabūju redzēt neviena no kuģa ļaudīm. Neds un Konsels lielāko dienas tiesu pavadīja pie manis. Arī viņi brīnījās par kapteiņa nesaprotamo atturēšanos. Vai šis dīvainais cilvēks tikai nebij saslimis? Varbūt viņš mainījis savus nodomus pret mums?