Bet galu galā Konsela aizrādījums bij pareizs: mums ļauta pilnīga brīvība, mēs tikām ēdināti uz to labāko. Mūsu namatēvs stingri turējās sava solījuma robežās. Mēs nevarējām sūdzēties, un vispār mūsu dīvainais, kļūmīgais liktenis mums sniedza tik skaistu gandarījumu, tā ka vēl nebij tiesību gausties par to.
11. novembrī agri no rīta svaigs gaiss «Nautila» telpās lika man noprast, ka esam atkal pacēlušies virs juras līmeņa, lai atjaunotu savus skābekļa krājumus. Es steidzos pa galvenajām dzelzs kāpnēm un iznācu uz klāja.
Pulkstenis bij seši. Laiks apmācies, jūra pelēka, bet rāma. Tikai viegla viļņu ņirba bij samanāma tās līmenī. Vai kapteinis Nemo, ko es gaidīju, ieradīsies šeit? Es redzēju vienīgi stūrmani, ieslodzītu stikla kabinē. Uz laivas iedobuma atsēdies, es ar patiku ieelpoju jūras sāļaino iztvaikojumu.
Bet pamazām migla izklīda, saules staru sasildīta. Mirdzošais spīdeklis pacēlās pār austrumu apvārsni. Jūras spogulis no tā kvēlā skatiena iezaigo- jās kā pulveris. Augšām klīstošie mākoņi atmirdza brīnišķās krāsu nospul- gās, bet garie, robotie padebešu vāli vēstīja drīzu vētru.
Bet ko nozīmē vētra «Nautilam», kuru pat orkans nespēj iebiedēt.
Es jūsmoju par spožo, līgsmo saules lēktu, kad izdzirdu aiz muguras soļus. Kāds devās augšup uz klāja.
Sagatavojos apsveikt kapteini Nemo, bet tas bij tikai viņa palīgs. Viņš iznāca uz klaja un likās mani nemaz nepamanām. Pielicis spēcīgu tālskati pie acīm, viņš ārkārtīgi uzmanīgi pētīja visu apvārsni. Tad, atgriezies pie lūkas, izrunāja kādu teikumu. Tas man palicis atmiņā, tāpēc ka ik rītu šādos gadījumos dzirdēju to atkārtojam. Tas skan šādi:
«Nautron respoc lorni virch.»
Ko tas nozīmēja, to es nevaru pateikt.
Šos vārdus izrunājis, kapteiņa palīgs nokāpa lejā. Es nodomāju, ka «Nautils» dosies atkal savā zemūdens ceļā, tāpēc arī steigšus devos lejā pa šaurajām kāpnēm un pēc dažiem acumirkļiem jau biju savā istabā.
Tā pagāja piecas dienas, bet viss palika pa vecam. Katru rītu es izgāju uz klāja un dzirdēju, ka tas pats vīrs sauca to pašu teikumu. Kapteinis Nemo nerādījās.
Es biju jau apmierinājies un pārliecināts, ka vairāk neredzēšu viņu. Bet 16. novembrī, kopā ar Nedu un Konselu ienācis istabā, es ieraudzīju uz galda man adresetu zīmīti.
Steigšus es to atlocīju. Rokraksts bij stingrs un skaidrs, bet burtu tips mazliet gotisks un atgādināja vācu alfabētu.
Zīmītei bij šāds saturs:
«Profesoram Aronaksa kungam uz kuģa «Nautila» 1867. g. 16. novembrī.
Kapteinis Nemo ielūdz profesoru Aronaksa kungu uz nelielām- medībām, kas notiks rīt no rīta Krespo salas mežos. Viņš ir pārliecināts, ka nekas nekavēs profesora kungu un arī viņa biedrus piedalīties šajā ekskursijā.
«Nautila» komandieris kapteinis Nemo.»
— Medības! — Neds iekliedzās.
— Un pie tam Krespo salas mežos! — Konsels piebilda.
— Tātad šis savādnieks izkāps uz cietzemes? — Neds Lends prātoja.
— Man liekas, tas ir diezgan skaidri teikts, — es sacīju, zīmīti vēlreiz, pārlasījis.
— Labs ir, tāds aicinājums mums jāpieņem, — kanadietis noteica. — Nokļuvuši uz sauszemes, mēs redzēsim., kas tur iesākams. Bez tam man nebūtu arī nekas pretī nobaudīt svaigu meža medījuma cepeti.
Nemēģinādams izprast pretrunu starp kapteiņa Nemo bailēm no sauszemes un salām un šo aicinājumu uz medībām mežā, es tikai piezīmēju:
— Vispirms palūkosim, kāda tā Krespo sala īsti ir.
Es sāku izpētīt pusložu karti un starp 32° 40' ziemeļu platumu un 167° 51' rietumu garumu atradu kādu saliņu, ko 1801. gadā bij atklājis kapteinis Krespo un kura vecās spāniešu kartēs apzīmēta kā Roca de la Plata, kas nozīmē «Sudraba klints». Tātad no ceļojuma sākuma vietas bijām jau nobraukuši aptuveni tūkstoš astoņi simti jūdzes, pie kam «Nautils» bij mazliet mainījis virzienu un nu brauca pret dienvidaustrumiem.
Es parādīju biedriem šo klints nieciņu Klusā okeana ziemeļdaļas vidū.
— Ja kapteinis Nemo kādu ved uz sauszemi, — es teicu, — tad viņš tomēr izvēlas no pasaules pilnīgi nošķirtas salas.
Neds Lends tikai galvu pašūpoja, tad abi ar Konselu atstāja mani vienu. Pēc vakariņām, kuras man atnesa mēmais un nejūtīgais kalpotājs, es, mazliet norūpējies, likos gulēt.
17. novembra rītā pamodies, es tūliņ samanīju, ka «Nautils» stāv pilnīgi nekustīgi. Ātri apģērbies, steidzos lielajā salonā.
Kapteinis Nemo jau bij tur un gaidīja mani. Piecēlies sveicināja un vaicāja, vai es esot ar mieru pavadīt viņu.
Tā kā viņš ne vārda nerunāja par to, kādēļ astoņas dienas netika rādījies, arī es atturējos izvaicāt, tikai vienkārši atteicu, ka es un mani draugi esam gatavi viņam sekot.
— Tikai, kapteiņa kungs, atļaujiet man vienu vaicājumu, — es vēl piebildu.
— Vaicājiet, Aronaksa kungs. Ja būs iespējams, es atbildēšu.
— Kā tas nākas, kapteiņa kungs, ka jums, kas esat sarāvis visas attiecības ar sauszemi, tomēr vēl ir savi meži uz Krespo salas?
— Profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — mežiem, kas manā īpašumā, nevajag ne saules, ne tās gaismas, ne siltuma. Tajos nemājo ne lauvas, ne tīģeri, ne leopardi, ne citi kādi četrkāji. Šie meži aug tikai man vienam. Tie nav sauszemes, bet gan zemūdens meži.
— Zemūdens meži! — es iesaucos.
— Jā gan, profesora kungs.
— Un jūs aicināt mani tos aplūkot?
— Katrā ziņā.
— Kājām?
— Un pie tam vēl sausām.
— Un medīt?
— Medīt.
— Ar šauteni rokās?
— Ar šauteni rokās.
Es skatījos «Nautila» kapteinī tādām acīm, kurās gan nebij nekā glaimojoša.
—Tiešām, — es domāju, — viņa galva nav kārtībā. Viņam uznākusi kāda lēkme un acīm redzot arī tagad vel nav pārgājusi. Ir gan nelaime! Labāk taču, lai viņš būtu savādnieks nekā traks.