— Man vairāk nav ko teikt, — es iebildu un piecēlos no galda. — Atliek tikai saņemt savu šauteni. Jīisu ceļi ir mani ceļi.
Kapteinis pavadīja mani uz «Nautila» pakaļējo galu; iedams garām savu draugu kajitei, es pasaucu Nedu un Konselu. Tie uz pēdām mums sekoja.
Visi četri mes nonācām pie kādas kabines, kas atradās pie uzejas līdzās mašinu telpai, kur mums bija jāpārģērbjas ceļa uzvalkos.
XVI
GĀJIENS PA JŪRAS DIBENU
Taisnību sakot, šī kabīne bij «Nautila» ģērbistaba un ari tā arsenals. Vairāk kā ducis ūdenslīdēju apģērbu karājās pie sienām, gaidīdami lietotājus.
Neds Lends, tos aplūkojis, neparko negribēja vilkt mugurā.
— Bet, krietnais Ned, — es mēģināju viņu pārliecināt, — citādi nevar. Krespo salas meži atrodas zem ūdens.
— Tas ir gan jauki! — harpunists atņurdēja, noprazdams, ka viņa cerības uz meža putnu cepeti vējā. — Un jūs, Aronaksa kungs, līdīsiet tajā maisā?
— Jālien vien būs, meistar Ned.
— Kā gribat, profesora kungs, — harpunists atbildēja. — Es gan tur nelīdīšu iekšā, kamēr mani nepiespiedīs ar varu.
— Neviens jūs nespiedīs, meistar Ned, — kapteinis Nemo viņu mierināja.
— Vai Konsels ari riskēs? — Neds apvaicājās.
— Es allaž esmu (ur, kur mans kungs, — Konsels atbildēja.
Uz kapteiņa saucienu ieradās divi kuģa kalpotāji palīdzēt mums uzvilkt šos platos ūdens necaurlaidīgos kaučuka apģērbus bez šuvēm, kuri bij pagatavoti tā, ka varēja izturēt ievērojamu spiedienu. Tas bij kaut kas līdzīgs lokanām un atsperīgām bruņām. Tikai bikses un veste, vairāk nekā. Bikšu galos biezi zābaki ar smagām svina zolēm. Vestes audumu uz krūtīm saturēja izliektas vara stīpas, lai atturētu ūdens spiedienu un plaušām ļautu
brīvi darboties. Piedurkņu galos bij lokani cimdi, tā ka nekas netraucēja pirkstu kustību.
Acīm redzot šie pārlabotie uzvalki nesalīdzināmi pārāki par vecajiem, slavenajiem astoņpadsmitā gadu simtenī izgudrotiem, ar korķa apvalku, bezpiedurkņu vesti, ūdens svārkiem, kastēm un tā joprojām.
Kapteinis Nemo un viens no viņa ļaudīm, no izskata īsts Herkuless, acīm redzot ārkārtīgi spēcīgs, Konsels un es bijām ieģērbti ūdenslīdēju uzvalkos. Atlika vēl tikai iebāzt galvu metala čaulas bumbā. Bet pirms šīs operācijās es vēl palūdzu kapteinim atļauju aplūkot mums nodomātās šautenes.
Viens no «Nautila» kalpotājiem man atnesa no izskata vienkāršu šauteni; laide tai bij tērauda plāksnes, tukšu vidu un diezgan prāva. Te bij uzkrāts saspiestais gaiss, bet ar vārstuļa kustināmās mēlītes palīdzību to pēc patikas varēja ievadīt metala caurulē. Aptverē bij ievietota kārba ar divdesmit elektriskām lodītēm, ar sevišķu atsperi tās pārvietojās šautenes stobrā. Tikko viens šāviens bij izšauts, šautene acumirklī automātiski pielādējās no jauna.
— Kaptein Nemo, — es teicu, — šis ierocis ir lielisks, un viegli ar to rīkoties. Es tikai veļos drīzāk to izmēģināt. Bet kā īsti mēs nokļūsim jūras dibenā?
— Profesora kungs, patlaban «Nautils» nostājies dibenā, desmit metru dziļumā, mēs tūliņ varam sākt gājienu.
— Kā mēs izkļūsim no kuģa laukā?
— To jūs tūliņ redzēsiet.
Kapteinis Nemo iebāza galvu bumbveidīgā cepurē. Mēs ar Konselu darījām to pašu, pie kam kanadietis mums ironiski novēlēja laimīgas medības. Uzvalka augšgals nobeidzās ar vītņotu vara apkakli, kurai tika pieskrūvēta metala kaska. Pa trijiem ar biezu stiklu aizsegtiem caurumiem, galvu tikai pagriežot šīs bumbas iekšienē, bij iespējams pārredzēt visu apkārtni. Uz mūsu mugurām piestiprinātie Rukveirola aparati sāka darboties, un es tūliņ pamanīju, ka varu elpot pilnīgi brīvi.
Ar Rumkorfa lampu pie jostas, šauteni rokās, es gribēju iet. Bet, platajā uzvalkā ieslodzīts, ar svina zābakiem grīdai pienaglots, nevarēju pakustēties no vietas.
Tomēr arī tas jau bij paredzēts. Es jutu, ka no ģērbistabas mani iebīda mazajā blakus telpā. Biedri, kurus tāpat virzīja, man sekoja. Es dzirdēju, ka ar segumu apsistās durvis aizvērās, un mēs atradāmies dziļā tumsā.
Pēc kāda brīža ass svilpiens ieskanējās man ausīs. Es sajutu itin kā savādu aukstumu paceļamies no kājām līdz pašām krūtīm. Acīm redzami pa kādu krānu no ārienes tika ielaists ūdens, un tas patlaban piepildīja telpu. Tad atvērās kādas citas durvis «Nautila» sānos. Mūs apņēma puskrēsla. Acumirkli vēlāk mūsu kājas jau skāra jūras dibenu.
Un nu — kā lai es attēloju visus iespaidus un piedzīvojumus šajā zem- udens gājienā? Vārdiem nav iespējams pārstāstīt visus tos brīnumus! Ja jau sarene nejaudā atgleznot ūdeņu neskaitāmās nokrāsas — kā to lai mēģinātu spalva?
Kapteinis Nemo gāja pa priekšu, bet viņa biedrs sekoja dažus soļus mums iepakaļ. Mēs ar Konselu turējāmies blakus, it kā caur savām metala kaskām varētu arī sarunāties. Es vairs nesajūtu ne savu uzvalku, ne zābakus, ne gaisa rezervuāru, ne gaisu, ne tās biezās bumbas svaru, kurā mana galva kuļājās kā rieksts savč čaulā. Visi priekšmeti ūdenī zaudēja tik daudz no sava svara, cik liels bij izspiežamā ūdens svars, un es nodomāju, ka šis Archimeda atrastais fizikas likums ir visai patīkams. Es vairs nebiju nekāda nekustīga masa, un manu kustību brīvība bij diezgan plaša.
Augšzemes gaisma trīsdesmit pēdu dziļi jūras dibenā pārsteidza mani ar savu spilgtumu. Saules stari viegli izspiedās cauri šim ūdens blīvumam un izdzēsa tā tumšo krāsu. Simts metru attālumā es skaidri varēju saskatīt visus priekšmetus. Tālāk juras dzīle plaiksnījās gaišzilas atmirdzas nokrāsās, vēl tālāk blāvi zilsnīja, līdz beidzot sabiezēja necaurredzami melna. Patiešām, ūdens, kas mani apņēma, bij tikai mazliet blīvāks nekā gaiss tur augšā, bet tikpat caurspīdīgs. Virs galvas es samanīju jūras rāmo iīmeni.