Mēs droši gājām pa smalkas, cieti nogulušas smilkts gludo paklāju, tas nebij rievains kā slīdošo viļņu izskalotais liedags. Kā īsts reflektors tas ārkārtīgi spilgti atplaiksnīja saules starus. Šī atspulga arī bij tā, kas caiir- staroja katru ūdens molekulu. Vai es to jebkad biju iedomājies, ka trīsdesmit pēdas dziļi zem ūdens varēšu redzēt tikpat skaidri kā augšā gaišā dienas laikā?
Ceturtdaļstundu mēs tā gājām pa kvēli mirdzošo, nejutainiem gliemežnīcu putekļiem pārklāto smilkti. Slaidais, zemūdens klintij līdzīgais «Nautila» korpuss pamazām izzuda; bet tā prožektora tālu mestie stari apgaismos ceļu atpakaļ, ja mums šajos ūdeņos uznāktu nakts. Par šo ierīci grūti spriest tam, kas uz sauszemes nekad nedabū redzēt tādas varenas elektriskās gaimas svītras. Tur putekļu pilnajā gaisā redzama tikai nespodra miglaina atspulga, kamēr uz jūras, tāpat kā zem ūdens, elektrisko staru spožums parādās visā pilnībā.
Visu laiku mēs gājām bez apstājas, un smilkšu klajums visapkārt likās bezgalīgs. Izstieptām rokām es šķēlu ūdens aizkaru, kurš aiz manis tūliņ atkal noslēdzās, bet manas pēdas acumirklī izgludināja ūdens spiediens.
Drīz kaut kādi iztālēm tikai neskaidri saskatāmi priekšmeti sāka aptverami izveidoties manu acu priekšā. Es ieraudzīju pirmās krāšņo klinšu masas, visskaistākā veida zoofitiem izraibotas, un biju dziļi pārsteigts par šā apvida īpatnējo pievilcību.
Bij ap desmitiem no rīta. Saules stari diezgan slīpā leņķī skāra jūras līmeni un, ūdens lauzti, it kā prizmā apmirdzēja augus, klintis, puķes, gliemežnīcas un polipus gar klints malām, kas laistījās visās septiņās spektra krāsās. Tas bij īsts brīnums, krāšņums acīm, it visu krāsu nianses, īsts kaleidoskops, kurā jaucās zaļais ar dzeltenu, oranžais ar mēļo, gaiši zilais ar tumši zilo, vārdu sakot, satrauksmēta gleznotāja paletes neaptveramās krāsas. Cik žēl, ka es nevarēju dalīties ar Konselu sajūsmā, kas manī strāvoja, un sacensties ar viņu izbrīnās saucienos! Cik žēl, ka nespēju kapteinim Nemo un viņa pavadonim ar saprotamiem žestiem parādīt, ko pārdzīvoju un domāju! Cita nevarēdams, es runājos pats ar sevi, es kliedzu tajā vara kārbā, kas apņēma manu galvu, varbūt tā nevajadzīgi patērēdams vairāk gaisa, nekā tas bij atļauts.
Šīs spulgojošās ainavas priekšā Konsels bij tāpat apstājies kā es. Acīm redzams brašais puisis atkal jau klasificēja šīs dažādās zoofitu un molusku pasugas. Jūras dibens te bij pārklāts polipiem un adatādaiņiem, izidām, izklaidu dzīvojošām kornularijām, skarainām okulinām, kuras agrāk sauca par «baltajiem korāļiem», sarainām, sēņveidīgām fungijām, puķes ziedam līdzīgajām jūras anemonēm, jūras zvaigznēm un astrofitonām, šīm nāru austām mežģinēm, kuras plīvoja no visvārīgākā ūdens saviļņojuma.
Patiešām žēl bij mīt virsū spīguļojošiem moluskiem, kuri tūkstošiem klāja smilkti; «āmuriņiem», donacijām, šiem veiklajiem lēkātājiem, strombusiem ar eņģeļa spārniem, jūras zaķiem un neskaitāmiem citiem šā neiztukšojamā okeana iemītniekiem. Bet jāiet vien bij, un mēs gājām uz priekšu, kamēr pār mūsu galvām plīvoja fizaliju gaišzilie taustekļi; opalveidīgās maigi rozā medūzas ar debess ziluma svītrotām apmalām it kā saules sargi mūs aizslēpa no spilgtajiem stariem, un pelagejas ar savu fosforisko spīdumu varētu mums apgaismot ceļu, ja mēs ietu naktī.
Visi šie brīnumi mani aizturēja tikai uz nelielu brīdi, es tūliņ atkal sekoju kapteinim Nemo, kas mani ar žestu aicināja līdzi. Drīz arī juras dibens sāka palikt citāds. Aiz smilkšu klajuma sākās kramainu un kaļķainu gliemju dumbrājs, ko amerikaņi sauc par oāzi. Tālāk gājām pāri aļģu laukam, kas bij noaudzis ūdens nenopostītiem, ārkārtīgi spccīgicm jūras augiem. Šīs biezi noaugušās, maigās noriņas varēja sacensties ar vismīkstākajiem cilvēka rokas austiem paklājiem. Kājas mina jūras zaļumu, bet pār galvām mums šūpojās ūdens augu seģene. Vairāk nekā divi tūkstoši aļģu dzimtas, vītnēs savijušās, līgojās ūdens līmeņa virspusē. Es tur redzēju šūpojamies lentām līdzīgās fikusas, kā bumbas vai cauruļveidīgās lauren- cijas, kladostefijas ar šaurām lapām un kaktusiem līdzīgās vēdekļveidīgās rodimenas. Es novēroju, ka zaļie augi visvairāk turējās ūdens virspuse, kamēr sarkanie meklēja nelielu dziļumu, melnajiem un brūnajiem hidro- fitiem atstādami pašas dziļākās okeana dzīles.
Aļģes jeb ūdens augi patiešām ir pats brīnišķīgākais augs pasaules florā. Tur sastopami vislielākie, bet arī vismazākie zemeslodes augi. Ir tādi, kurus var saskaitīt četrdesmit tūkstošus uz pieciem kvadratmili- metriem, un atkal tādi, kuri vieni paši aizsniedz pieci simti metru lielu garumu.
Mēs bijām atstājuši «Nautilu» apmēram pirms pusotrām stundām. Tuvojās dienvidus. To es nopratu no taisni krītošiem saules stariem, kuriem ūdenī nemanīja vairs nekāda lūzuma. Krāsu rotaļas maģija pamazām izgaisa, smaragda un safira atblāzmas nodzisa virs mūsu galvām. Mēs gājām pa smilkšu klajumu, un mūsu soļi atbalsojās ārkārtīgi skaļi. Pats mazākais troksnītis dzirdams tik spalgi, kā auss to uz sauszemes nebij pieradusi. Patiesībā ūdens ir četrreiz jutīgāks skaņu novadītājs nekā gaiss.
Tagad jūras dibens sāka spēji sliekties lejup. Gaisma kļuva vienmuļīga. Mēs bijām nonākuši simts metru lielā dziļumā un pakļuvuši zem desmit atmosfēru spiediena. Bet mans apģērbs bij tā ierīkots, ka es nesa jutu ne mazākās neērtības. Tikai pirkstu locītavās samanīju tā kā stīvumu, bet arī tas drīz vien izzuda. Arī nogurums nebij nekāds lielais šajā man gluži nepierastajā uzvalkā un divu stundu ilgajā gājienā. Odens virzīts, es kustējos ārkārtīgi viegli un veikli.