Trīs simti pēdu dziļumā nokļuvis, es gan vēl saskatīju saules starus, bet tomēr visai vāji. Nesenajam spilgtumam sekoja sarkanēja krēsla, kaut kas vidējs starp dienu un nakti. Tomēr saskatīt visu mēs varējām vēl pietiekoši skaidri un Rumkorfa aparatu darbā laist vēl nebij vajadzīgs.
Kapteinis Nemo piepeši apstājās un pagaidīja, kamēr es pieeju viņam klāt. Ar pirkstu viņš man norādīja uz kādu tumšu masu, kura netālu no mums rēgojās krēslā.
— Tie būs Krespo meži,— es nodomāju — un nebiju maldījies.
XVII
ZEMŪDENS MEŽĀ
Beidzot mēs bijām nonākuši pie šā meža, kurš, bez šaubām, bij viens no kapteiņa Nemo bezgalīgo īpašumu visskaistākajiem apgabaliem. Viņš to uzskatīja par savu īpašumu ar tādām pašām tiesībām kā pirmie cilvēki radīšanas pirmajās dienās. Un vispār kas gan apstrīdētu viņa tiesības uz šiem zemūdens īpašumiem? Kur gan vēl ir tāds pionieris, kas ar cirvi rokās iedrošinātos nākt un ielauzties šajos krēslainajos biezokņos?
Mežā bij redzami lieli kokveidīgi augi. Kad bijām nonākuši tā plašajās velvēs, mani tūliņ pārsteidza koku zaru savādais saaugums, kādu es vēl līdz šim nekur nebiju redzējis.
Neviena zāiīte nesliecās pa zemi, neviens krūma zariņš neizliecās un nestiepās horizontālā virzienā. Itin viss tiecās pretim jūras virspusei. Vistievākie stiebri, vissīkākās šķiedras stāvēja taisni kā dzelzs klūgas. Ūdens augi un lianas taisni perpendikulāri stiepās augšup, piemērodamies apkārtējai raženajai auglībai. Visi šie augi stāvēja nekustīgi, un, kad es tos ar rokām noliecu, tie acumirklī atkal atliecās savā parastajā stāvoklī. Te bij vertikalitates valstība.
Bet es drīz vien iedzīvojos šajos dīvainajos apstākļos, tāpat pieradu pie še valdošās pustumsas. Zeme mežā bij nosēta asām, grūti apejamām akmeņu šķautnēm. Zemūdens augu valsts man likās bagātāka un sarežģītāka nekā arktiskajā un tropiskajā joslā, kur tomēr nav tādas dažādības. Pec kāda brīža es negribot biju sācis sajaukt to sadalījumu — zoofitus noturējis par hidroīitiem, dzīvniekus par augiem. Bet kas gan še nebūtu maldījies? Zemūdens pasaulē augi un dzīvnieki ir tuvu radniecīgi savā starpā.1
Es novēroju, ka visi šie augi tikai vieglītiņām saistīti pie zemes. Prāva auguma un bez saknēm — tie smilktājā, oļos vai gliemežnīcu slāņos nemeklē
1 18. gadsimta beigas un 19. gs. sākumā zinātnieku vidū valdīja šāds aplams uzskats.
barības sulu, bet vienkārši tikai pieturu, šie augi eksistē paši ar sevi, vienīgi ūdens tos tur un baro. Lielākai daļai no tiem lapu vietā ir visdīvaināk veidotas nelielas plāksnītes dažādās, tomēr pa lielākai daļai jauktās krāsās; tur bij samanāma sārtā, karmina, zaļā, olivu, sarkanējā un brūnā krāsa. Dzīvā veidā es te ieraudzīju jau «Nautila» herbārijos redzētās, vēdeklim līdzīgās podiasas, kuras šķita gaidām lēna vēja pūsmu, šarlaksarkanās ceramijas, laminarijas ar ēšanai noderīgiem jauniem asniem, lokanās cīpslveidīgās nereocistejas, kas izplaukst piecpadsmit metru augstumā, acetobulas ar resnām virsotnēm un neskaitāmus citus juras augus bez ziediem. «Dīvaina ačgārna pasaule,» kāds asprātīgs dabas zinātnieks reiz bij teicis, «kur zied dzīvnieki, nevis augi.»
Starp kokveidīgiem augiem mūsu mēreno joslu koku lielumā un to miklajā ēnā biezoja īsti dzīvu puķu krūmāji: zoofitu strēles, kurām pa virsu plauka svītrainās meandrinas ar līkumainām rievām, dzeltenīgas kariofilijas ar caurspīdīgiem taustekļiem un it kā velēnām klātie zoanteru puduri; lai ilūzija būtu jo pilnīgāka, zivtiņas-mušas laidelejās no zara uz zaru, līdzīgi mazajiem kolibrijiem, bet dzeltenas lcpisakantas ar asu zobu pilnu muti un tikpat asām zvīņām, tāpat kā daktilopteras un monocentras, bariem vien gluži kā slokas cēlās augšup, mūsu kāju iztraucētas.
Ap pulksten vieniem kapteinis Nemo deva zīmi apstāties. Es no savas puses paklausīju labprāt, un mes izlaidāmics guļus zem kāda alariju pudura, kuru garie smalkie stumbri kā bultas tiecās augšup.
Šis atpūtas brīdis man likās brīnum jauks. Tikai sarunas baudas mums te vēl trūka. Nebij iespējams ne vaicāt, ne atbildēt. Es tikai piesliecu savu lielo galvu Konsela galvai. Redzēju brašā puiša acis jūsmīgi spulgojam, un par apmierinājuma zīmi viņš savā ķiverē vissmieklīgākā veidā grozīja galvu.
Man bij brīnums, ka pēc četru stundu gājiena nesajutu ne mazākās ēstgribas. Es nevaru pateikt, no kurienes vēderam radās tāds apmierinājums. Bet toties kā visiem ūdenslīdējiem miegs neatturami mācās virsū. Drīz vien acis man aizvērās aiz biezajiem stikliem, es ļāvos nepārvaramam miegam, ko tikai gājiens līdz šim bij varējis atvairīt. Kapteinis Nemo un viņa spēcīgais pavadonis, šajā šķidrajā kristālā izstie'pušies, rādīja mums labu piemēru.
Nezinu, cik ilgi tā bijām nogulējuši, bet, kad es pamodos, likās, ka saule jau slīgst uz apvāršņa pusi. Ari kapteinis Nemo bij uzcēlies; es tikko sāku staipīt locekļus, kad kāda negaidīta parādība mani piepeši uztrauca kājās.
Pāris soļu atstatu milzīgs juras zirneklis, ap metru augsts, skatījās manī savām šķībajām acīm, gatavs mesties man virsū. Lai arī ūdenslīdeja apģērbs mani pietiekoši sargāja pret šā zvēra kodumiem, es tomēr izbailes notrīsēju. Sajā acumirklī pamodās arī Konsels un «Nautila» matrozis. Kapteinis Nemo parādīja savam pavadonim uz riebīgo rāpuli, matrozis viņu nogalināja ar vienu šautenes laides sitienu, un es redzēju, ka nezvēra kājas noraustījās šausmīgās konvulsijās.