Šis atgadījums ierosināja man domu, ka šajos krēslajos biezokņos var inājol ari vel bīstamāki kustoņi, no kuru uzbrukuma pat ūdenslīdēja apģērbs mani nespētu pasargāt. Līdz šim es to nebiju iedomājis, bet nu apņēmos uzmanīties. Man likās, ka šī atpūta nozīmē mūsu gājiena beigas, bet biju vilies. Kapteinis Nemo negriezās vis atpakaļ uz «Nautilu», bet turpināja vien tālāk savu pārdrošo ekskursiju.
Juras dibens arvien vairāk un stāvāk sliecās lejup, arvien dziļākā dzelmē. Varēja būt ap trijiem, kad mēs sasniedzām kādu platu ieleju spraugā starp divām augstām, stāvām klinšu sienām, kas atradās simts piecdesmit metru dziļi. Tātad, pateicoties lieliskajiem aparatiem, mēs par deviņdesmit metriem bijām pārsnieguši to robežu, kuru daba līdz šim šķita novilkusi cilvēka zemūdens ekskursijām.
Es saku simts piecdesmit metru, lai gan man nebij nekāda instrumenta, ar ko šeit izmērīt dziļumu. Bet es zināju, ka pat jūrās ar visdzidrāko ūdeni saules stari nespēj iespiesties dziļāk. Te nu mūs sāka apņemt melna tumsa. Desmit soļu atstatumā neviens priekšmets vairs nebij saskatāms. Es virzījos uz priekšu taustīdamies, bet tad piepeši atspīda spilgta un diezgan spēcīga gaisma. Kapteinis Nemo bij laidis darbā savu elektrisko aparatu. Viņa pavadonis tūliņ sekoja kunga paraugam, es ar Konselu atkal viņiem abiem. Pagriežot skrūvīti, stikla vītenes caurule aizkvēlojās, un jūra, mūsu četru lukturu apgaismota, bij pārredzama divdesmit piecus metrus visapkārt.
Kapteinis Nemo devās tālāk un tālāk meža melnajā biezoknī, kur krūmāji kļuva arvien retāki. Es ievēroju, ka augu apvidus izbeidzās drīzāk nekā dzīvnieku. Ūdens augi vairs nebij manāmi neauglīgajā zemē, bet neskaitāmi dzīvnieciņi, zoofiti, posmkāji, moluski un zivis bariem ņudzēja mums apkārt.
Ejot man ienāca prātā, ka mūsu Rumkorfa aparati katrā ziņā pievilinās dažus šo drūmo dziļumu iemītniekus. Bet, ja ari viņi tuvojās, tomēr medniekam par lielu nožēlošanu palika pienācīgā attālumā. Vairāk reižu es redzēju kapteini Nemo apstājamies un ceļam šauteni pie vaiga; bet pāra acumirkļu vērojis, viņš to atkal nolaida un turpināja gājienu. .
Pēdīgi ap četriem šis brīnišķīgais gājiens izbeidzās. Mūsu priekšā pacēlās stāva klinšu siena, milzīgu granitbluķu krava ar tumšām alām, kurām tomēr nebij iespējams piekļūt.
Tā bij Krespo salas pakāje. Tā bij zeme.
Kapteinis Nemo piepeši apstājās. Ar žestu viņš apstādināja arī mūs. lai gan man būtu paticis uzrāpties pa šo mūri. Te nobeidzās kapteiņa Nemo valstība. Robežai pāri viņš negribēja iet. Aiz tās sākās tā zemeslodes daļa, ko viņš vairs negribēja skart ar savu kāju.
Sākās gājiens atpakaļ. Kapteinis Nemo bij novietojies sava mazā pulciņa priekšgalā un vadīja mūs nešaubīdamies. Man gan likās, ka mēs nebūt neejam pa to pašu ceļu atpakaļ uz «Nautilu». Šis jaunais ceļš, ļoti stāvs un grūts, manāmi tuvināja mūs jūras līmenim. Tomēr šī atgriešanās augstākajos ūdens slāņos nebij tik spēja, ka gaisa spiediens samazinātos pārlieku strauji un radītu mūsu organismā tās bīstamās pārmaiņas, kuras parasti apdraud ūdenslīdējus. Drīz vien atkal atsvīda un pieauga dienas gaisma, saule bij viešama tuvu apvārsnim, tās staru prizma no jauna ar spektra gredzenu apvieda dažādus priekšmetus.
Desmit rnetru dziļumā mēs bridām pa ūdeni, kurā ņudzēja mazas zivtiņas, to te bij neskaitāmas sugas, vairāk kā putnu gaisā, — arī žiglākas viņas bij. Tikai neviens šāviena cienīgs jūras medījums mums nebij vēl rādījies.
Šajā acumirklī es pamanīju, ka kapteiņa roka paceļas un viņš acīm vēro kādu kustošu priekšmetu krūmājā. Atskanēja šāviens, pēc tā es dzirdēju paklusu svilpienu; kāds kustonis, kā zibens ķerts, pakrita dažus soļus atstatu.
Tas bij lielisks jūras ūdrs, vienīgais jūras četrkājis. Šādam pusotra metra garam kustonim bij ārkārtīgi liela vērtība. Viņa augšdaļā tumšbrūnā, lejāk sudrabotā āda krievu un ķīniešu tirgos tiek ar zeltu atsvērta. Pēc spalvas smalkuma un spīduma spriežot, dzīvnieks bij mazākais divi tūkstoši franku vērts. Es ar interesi aplūkoju šo reto zīdītāja kustoni ar apaļu galvu, īsām ausim, apaļām acīm, kaķim līdzīgām baltām ūsām, stipri attīstītu plēvi starp ķetnām un kuplu asti. Šī zvejnieku vajātā vērtīgā gaļas ēdāja kustoņu suga sastopama arvien retāk un tagad galvenā kārtā slēpjas Klusā okeana ziemeļu daļā un, bez šaubām, drīzā laikā iznīks pavisam.
Kapteiņa Nemo pavadonis paņēma medījumu, pārmeta pār plecu, uir mēs no jauna devāmies atceļā.
Veselu stundas gājienu vienīgi līdzens smilkšu klajš bij mums zem kājām. Reizēm tas pacēlās tik augstu, ka mums tikai divi metri dziļš ūdens bij pār galvām. Es redzēju mūsu atēnas asi atspoguļotas, virs mums virzījās tādu pašu gājēju grupa, tā kustējās un žestikulēja tāpat kā mēs un arī citādi bij mums gluži līdzīga, starpība tikai tā, ka tā gāja ar galvu lejup un kājām gaisā.
IJn vel viena interesanta parādība. Pār mums slīdēja it kā biezi, ātri uznākoši uu tikpat ātri zūdoši mākoņi. Bet pārdomājis es nācu pie secinājuma, ka tie nav nekādi mākoņi, bet gan pāri slīdoši dažāda lieluma viļņu vali; rs pat saskatīju to putās sakultās muguras plīstam un virmo- jam ūdens mutulī. Pat ātri pāri skrejošu putnu ēnas es varēju saskatīt ūdens līmeni virs mūsu galvām.
Sakarā ar to es pieredzēju laikam to vislabāko šāvienu, kāds jebkad licis nodrebēt kaisla mednieka rokai. Kāds liels putns plaši izplestiem spārniem laidelēdamies tuvojās mums. Kapteiņa Nemo pavadonis pielika šauteni pie vaiga un izšāva, kad putns bij tikai pāra metrus virs ūdens. Trāpīts spārnainis acumirklī nokrita un ar kritiena sparu ienira ūdenī tik dziļi, ka veiklais šāvējs varēja to satvert. Tas bij albatross, šo jūras putnu visskaistākās pasugas.