Mūsu gājienu šis gadījums tikai uz acumirkli aizkavēja. Divu stundu laikā mēs gājām pa smilkšu klajumiem un jūras zāļu klāņiem, kuras caur- brist nācās visai grūti. Atklāti sakot, es vairs nejaudāju, kad piepeši ieraudzīju kādu pusjūdzi attālu nespodru spīdumu ūdens melnumā. Tas bij «Nautila» prožektors. Vel pirms divdesmit minūtēm mēs būsim uz kuģa, un tur es atkal varēšu brīvi atelpot, jo manīju, ka manā rezervuārā skābekļa atlicis visai maz. Bet es nebiju paredzējis kādu sastapšanos, kas mazliet aizkavēja mūsu atgriešanos mājās.
Es biju palicis soļu divdesmit citiem iepakaļ, kad ieraudzīju kapteini Nemo spēji atgriežamies pret mani. Viņa spēcīgā roka nospieda mani zemē, kamēr tā pavadonis to pašu darīja ar Konselu. Pirmajā acumirklī nevarēju apjaust, ko tas nozīmē, bet apmierinājos, redzēdams, ka kapteinis nogulstas man līdzās un paliek nekustēdamies.
Es biju izstiepies zeme zem kāda zāļaugu pudura; bet tad, galvu pacēlis, piepeši ieraudzīju kaut kādas smagas masas ar troksni 1111 fosforisku spīdumu skrējām mums pāri.
Asinis man sastinga dzīslās! Es saskatīju, ka tās ir briesmīgās haizivis, kuras mūs apdraudēja. Tas bij visbīstamāko cilvēkrijēju haizivju sugu pāris ar milzīgām astēm, nespodrām, stiklainām acīm un purna caurumiem, pa kuriem plūda fosforiska gaisma. Milzīgas uguns mušas, kuras spēja samalt cilvēku savos dzelzs žokļos! Es nezinu, vai Konsels patlaban atkal ņēmās klasificēt tās attiecīgā rubrikā, bet es gan redzēju tikai viņu sudrabotos vēderus un šausmīgās, atplestās, zobu pilnās rīkles; es aplūkoju visu to vairāk kā apdraudēts upuris, nevis kā dabas zinātnieks.
Par laimi šie rijīgie nezvēri ļoti vāji redz. Haizivis pārslīda pāri,mazliet aizskardams mūs ar savām brūnganajām spurām, un tā mēs kā par brīnumu izglābāmies no daudz lielākām briesmām nekā sastapšanās ar tīģeri kaut kur sauszemes mežos.
Elektrisko uguņu svītras vadīti, mēs pēc pusstundas aizsniedzām «Nautilu». Ārsienas durvis bij tāpat vaļā, kapteinis Nemo noslēdza tās, līdzko incs bijām iegājuši mazajā telpā. Tad viņš piespieda kādu atsperi. Un tūliņ es dzirdēju, ka sūkņi kuģa iekšienē sāk strādāt, manīju, ka ūdens ap mani noplok, un pēc īsa brīža telpa jau bij pilnīgi tukša. Atvērās otrās durvis, un mēs iegājām ģērbistabā.
Tur mums ar pūlēm novilka skafandra apģērbus; es, pavisam nomocījies, ar nogurumu un miegu cīnīdamies, iegāju savā istabā, bezgala sajūsmināts par visu. kas piedzīvots šajā brīnišķīgajā gājienā pa jūras dibenu.
XVIII
ČETRI TŪKSTOŠI LJĒ PA KLUSĀ OKEANA DZELMI
Nākošā rītā, 18. novembrī, es piecēlos, pilnīgi atpūties no iepriekšējās dienas noguruma, un izkāpu uz «Nautila» klaja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs izsauca savu parasto frāzi. Man ienāca prātā, ka viņš vēsta par jūras stāvokli vai pat ka viņš saka: «Itin nekas nav redzams.»
Jūra patiešām bij gluži klaja. Neviena bura nekur pie apvāršņa nebij redzama. Krespo salas augstienes pa nakti bij nozudušas; jura uzsūca visas pārējās spektra krāsas, atskaitot zilo, un, to tad visapkārt atplaiksnī- dama, laistījās brīnišķā, tumši zilā tērpā. Sīkiem vilnīšiem grumbotais juras līmenis atgādināja muarē audumu.
Es biju nogrimis krāšņās okeana ainavas apbrīnošanā, kad uznāca kapteinis Nemo. Viņš nelikās mani redzam, bet iesāka savus astronomiskos novērojumus. Darbu pabeidzis, viņš atmetās ar elkoni pret prožektora ietveri, un viņa skatieni klīda pār okeana spoguli.
Pa to laiku kādi divdesmit «Nautila» matroži, visi spēcīgi un slaidi noauguši vīri, sanāca uz kuģa klāja. Tie ņēmās izvilkt tīklus, kas pa nakti bij izmesti jūrā. Likās, ka šie cilvēki pieder pie dažādām tautībām, lai gan •eiropeiska tipa pazīmes bij itin visiem. Es neapšaubāmi sazīmēju starp viņiem īrus, frančus, dažus slāvus un grieķus un kādu Kretas salas iedzimto. Visi šie viri bij mazrunīgi, apmainīja tikai pāris vārdu tajā nesaprotamajā valoda, kurai es pat celmu nevarēju uzzināt. Tāpēc tos izvaicāt nebij iespējams.
Tikli bij uzvilkti uz kuģa klāja. Tie atgādināja Normandijas zvejnieku tiklus līdzīgi lieliem maisiem, ko peldoša kārts un apakšējām cilpām izvērta ķēde tur pusatvērtus. Dzelzs gredzeniem piestiprināti, šie maisi velkas kuģim iepakaļ pa jūras dibenu un sasmeļ visu, kas tur pagadās ceļā. Šodien tur bij bagātīgs krājums visdažādāko zivju sugu. Jūras velni, kurus to komiskās lēkāšanas dēļ sauc arī par klauniem. Melnās ūsainās ko- inersanijas, apaļās, sarkani svītrotās balistas, ārkārtīgi indīgie adatvēderi, olivdzeltenie nēģi, makrorinki ar sudrabotām zvīņām, triehiaras, kurām tikpat spēcīga elektrība kā lodes zivīm un elektriskajiem zušiem, zvīņainās uotopteras ar brūnām šķērssvītrām, iezaļganās mencas, jūras grunduļi utt. Bez tām tur bij arī dažas lielo sugu zivis: bastardmakreles ar lielām metru garām galvām, vairākas skaistas skumbriju sugas bonitas ar ziliem un sudrabotiem raibumiem un trīs lieliski tunči, kuri ar visu nepārspējami ātro skrēju nebij varējuši izvairīties «Nautila» tīkliem.
Man šķita, ka vienā pašā šajā lomā bij ap tūkstoš mārciņu zivju. Zveja bij izdevīga, bet kas tur ari ko brīnīties. Šādi tīkli vairāk stundu slīd pa jūras dibenu un uzņem savā auklu cietumā visu jūras dzīvnieku pasauli. Uz «Nautila» mums nekad netrūks vislabākās pārtikas krājumu, ko, pateicoties kuģa ātrai gaitai un tā elektrisko uguņu pievilkšanas spēkam, pēc patikas varējām atjaunot.