Šis dažādīgais zvejas medījums nekavējoties tika nogādāts pa lūku krātuvēs, no kurām viena noderēja svaigas, otra konservētas pārtikas uzglabāšanai.
Zveja bij nobeigta, gaisa krājumi papildināti, man likās, ka «Nautils» tūliņ dosies atkal tālāk zemūdens ceļojumā, un tāpēc es grasījos iet atpakaļ savā istabā, bet tad kapteinis Nemo pagriezās pret mani un teica bez kāda ievada:
— Paraugieties uz šo okeānu, profesora kungs, vai tam nav sava īpatnēja dzīvība? Vai viņam nav tāpat savs maigums un savs piktums? Vakar vakarā tas aizmiga tāpat kā mēs, bet šorīt atkal pamodies pēc mierīgi pārgulētas nakts.
Ne labrīta, ne labvakara! Gluži tā, it kā šis savādais cilvēks tikai turpinātu jau agrāk iesāktu sarunu.
— Palūkojieties, — viņš turpināja, — kā tas pamazām mostas no saules glāstiem! Viņš atsāk atkal savu dienas dzīvi! Interesanti novērot, kas norisinās tā organismā. Viņam ir savs pulss, savas artērijas, savas lēkmes; es pilnīgi piekrītu zinātniekam Mori, kas konstatējis okeānā gluži tādu pašu asinsriņķošanu kā dzīvnieku organismā.
Acīm redzami kapteinis Nemo negaidīja no manis nekādu atbildi, tāpēc arī es nejaucos viņa sarunā ar piezīmēm: «tā liekas gan», «bez šaubām», vai «jums taisnība». Viņš arī runāja vairāk tikai pats sev un ar lieliem starpbrīžiem starp atsevišķiem teikumiem. Patiesībā tā bij skaļa domāšana.
— Jā, — viņš turpināja, — okeanam ir visas asinsriņķošanas spējas, ko ierosina tā siltums, sāls piemaisījums un mikroorganismi. Siltums rada nevienādu ūdens blīvumu, un no tā savukārt rodas straumes un pretstrau- mes. Ziemeļu joslās gaužām niecīgie iztvaikojumi ekvatora apvidos turpretī nemitīgi rada tropisko un polāro ūdens pārmaiņu. Un, no otras puses atkal, es ar pārsteigumu esmu novērojis ūdens strāvojumus no apakšas uz augšu un no augšas lejup — to pilnīgi pamatoti var saukt par okeana elpošanu. Esmu sekojis, kā virspusē sakarsusi ūdens molekula nogrimst dibenā, nogaida tur, kamēr, divi grādi aukstā temperatūrā tikusi līdz augstākai pakāpei viegla, kāpj atkal augšup. Polarapgabalos jūs redzat šīs parādības sekas un sapratīsiet, kāpēc saskaņā ar dabas paredzēto likumu ūdens sasalst tikai virspusē.
Kamēr kapteinis Nemo pabeidza savu teikumu, es nodomāju pie sevis: «Polarapagabalos! Vai tiešām šis pārdrošais cilvēks grasās mūs novest arī turp?»
Tad kapteinis apklusa, vērodams savu tik nemitīgi un pamatīgi izpētīto jūru. Pēc tam viņš atsāka:
— Sāļu jūras ūdenī ir liels daudzums, profesora kungs, un, ja jūs atdalīsiet visus, kas ūdenī atrodami izkusušā veidā, tad dabūsiet četrarpus miljonu kubiku ljē lielu slāni, ar ko visu zemeslodi var pārklāt desmit metru biezumā. Un nedomājiet, ka šis sāļu piemaisījums jūrai ir tikai da~
bas untums! Nē! Sāļi aizkavē ūdeni pārāk spēcīgi iztvaikot un vejiem aiznest pārāk daudz garaiņu un tādā kārtā aizsargā merenās joslas no pārliecīgā lietus. Sāļiem ir bezgalīgi liela nozīme līdzsvarot stichiju darbību uz zemeslodes.
Kapteinis Nemo no jauna apklusa, paspēra dažus soļus pa klāju, atkal pagriezās pret mani.
— Kas attiecas uz infuzorijām, — viņš atsāka, — miljardi mikroorganismu, miljoniem ikkatrā ūdens pilienā, astoņi simti tūkstoši šādu organismu sver tikai vienu miligramu — arī tam ārkārtīgi liela nozīme. Tās uzsūc sevī jūras sāļus, uzsūc ūdens cietās sastāvdaļas, tās rada polipus un korāļus, no kuriem veidojas veselas kaļķakmeņu cietzemes! Un tā ūdens piliens, atbrīvots no minerālvielu piejaukuma un kļuvis vieglāks, paceļas ūdens līmeņa virspusē, bet tur, uzsūcis iztvaikojuma pamestos sāļus, atkal kļūst smags, nogrimst dibenā, piegādādams mikroorganismiem jaunu barību. Tā rodas divatnējā strāvošana augšup un lejup, mūžīgā dzīvības kustība. Šā okeana, kurš lielākai daļai cilvēku šķiet nedzīvs, vismazākajā daļiņā norisinās daudz intensivāka nerimtīga dzīvība nekā uz sauszemes; tas sniedz dzīvību miriadiem kustoņu — un arī man!!
Šā runādams, kapteinis Nemo bij pavisam pārvērties, viņa izskats un valoda atstāja uz mani ārkārtīgu iespaidu.
— Vienīgi šeit ir īstā dzīve! — viņš piebilda, — es saprotu jūras pilsētu un zemūdens namu būves projektus; mums vajadzīgi tādi nami kā «Nautils», kuri katru rītu paceļas virs ūdens ieelpot svaigu gaisu, brīvas pilsētas un neatkarīgas valstis! Un kas zina, ja kādreiz kāds despots. ..
Kapteinis Nemo ar enerģisku žestu pārtrauca savu teikumu. Un tad, it kā lai aizdzītu pārāk drūmu domu, vērsās tieši pie manis.
— Aronaksa kungs, — viņš man vaicāja, — vai jūs arī zināt, cik dziļš ir okeāns?
— Es, kaptein, zinu mazākais visu to, ko mums rāda līdzšinējie izmēri jum i.
— Vai jūs varētu nosaukt dažus skaitļus, lai es vajadzības gadījumā tos pārbaudītu?
— Te jums būs daži, — es teicu, — cik tos atminos. Ja nemaldos, Atlantijas okeana ziemeļdaļas vidējais dziļums ir aprēķināts astoņi tūkstoši divi simti metru, bet Vidusjūras — divi tūkstoši pieci simti metru. Visievērojamākie mērījumi izdarīti Atlantijas okeana dienviddaļā ap 35° platuma, dziļums šeit bijis divpadsmit tūkstoši metru, četrpadsmit tūkstoši deviņdesmit viens centimetrs un piecpadsmit tūkstoši simts četrdesmit deviņi; metri. Pēc vispārējā ieskata, ja jūras dibenu nolīdzinātu, viņas vidējais dziļums būtu apmēram septiņi kilometri.
— Labi, — kapteinis Nemo atbildēja. — Bet es ceru, ka mēs dabūsim redzēt ko citu. Par Klusā okeana vidējo dziļumu es jums varu teikt tikai to, ka tas nepārsniedz četri tūkstoši metru.
Pēc tam kapteinis Nemo devās pie lūkas un pazuda kāpņu spraugā. Es sekoju tam un atgriezos lielajā salonā. Tūliņ arī skrūve atkal sāka strādāt, laga rādīja, ka mēs braucam divdesmit jūdžu stundā.