Выбрать главу

Pagāja dienas, pagāja nedēļas, bet es tikai nejauši sastapos ar kapteini Nemo. Redzēju viņu pa lielākiem starplaikiem. Viņa palīgs kārtīgi atzīmēja uz kartes katru vietu, pēc tās es noteikti varēju sekot «Nautila» ceļojuma virzienam.

Konsels un Neds Lends dienas lielāko daļu pavadīja kopā ar mani. Konsels bij atstāstījis savam draugam mūsu gājiena brīnišķīgos piedzīvojumus, un kanadietis ļoti nožēloja, ka nebij nācis līdz. Bet es cerēju, ka vēl būs ga­dījums pastaigāties pa okeana zemūdens mežiem. Gandrīz ik dienu uz da­žām stundām atvērās logi salona sānos, un mūsu acis nenogura, lūkojoties noslēpumainajā zemūdens pasaulē.

«Nautils» arvien vēl ieturēja dienvidaustrumu virzienu un pie tam brauca simts un simts piecdesmit metru dziļumā. Bet kādu dienu, nezinu, aiz kādas iedomas, tas ar savām ieslīpajām plātnēm piepeši nonira divi tūkstoši metru lielā dzīlē. Simtgradīgais termometrs rādīja 4,25 grādi, tāda temperatūra šķiet dabiska itin visur uz šā platuma grada.

26. novembrī trijos rītā «Nautils» pārbrauca Vēža tropisko joslu, apm. 172. garuma grādu. 27. novembrī tas pabrauca garām Sandviču salām, kur slavenais Kuks 14. februārī 1779. gadā gāja bojā. Tātad mēs kopš sava ceļo­juma sākuma bijām nobraukuši jau četri tūkstoši astoņi simti sešdesmit ljē. No rīta izgājis uz klāja, es vēja pusē divas jūdzes attālu ieraudzīju Havaju, lielāko no archipelaga septiņām salām. Skaidri varēja saskatīt tās izkopto krastmalas joslu, vairākas kalnu grēdas līdzteku krastam un vulkānus ar Mouna-Rea virsotni, kura paceļas pieci tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Starp citiem šā apvidus paraugiem «Nautila» izmestie tikli šeit izzvejoja arī flabellarijas pavonina polipus, sevišķi skaisti veidotus, kas šajā jūras daļā reti sastopami.

«Nautils» arvien vēl turējās dienvidaustrumu virzienā. 1. decembrī tas pārbrauca ekvatoram zem 142° garuma, bet 4. decembrī, braucot bez kādiem sevišķiem starpgadījumiem mēs iztālēm redzejām Marķīza salu grupu. Uz 8°57' platuma un 139°32' garuma es saskatīju Martina ragu Nu- ka-Hivā, šīs grupas galvenajā Francijai piederošajā salā. Iztālēm es gar apvārsni varēju saskatīt tikai mežiem apaugušus kalnus, jo kapteinis Nemo vairījās piebraukt tuvāk zemei. Šajā apvidū atkal tīklos bij ieķērušās vis­pievilcīgākās zivis: horiferas ar zilām spurām, zeltainām astēm un visgar­šīgāko gaļu pasaulē, hologimnozas — tikpat kā bez zvīņām, bet ēšanai vi­sai noderīgas, ostovhinas ar kaula žokļiem, dzeltenīgās vēja zivis, kas ne­bij sliktākas par bonitām, un vēl daudz citas kuģa pārtikas krājumu cienī­gas zivis.

Pabraucis garām šīm skaistajām Francijas protektorata salām. «Nautils» no 4. līdz 11. decembrim nobrauca vēl apmēram divi tūkstoši jūdžu. Šis ceļa gabals ievērojams ar to, ka te mēs sastapām bezgalīgu drūzmu kal- maru, visai interesantus gliemjus, radniecīgus tintes zivīm, — tie pieder galvkāju klasei un divžaunu dzimtai. Šos dzīvniekus sevišķi pētījuši senat­nes dabas zinātnieki, Agoras runātājiem tic sagādājuši bagātīgus meta­foru materialus, bet bagātajiem pilsoņiem atkal sevišķu ēdamā gardumu — mazākais, tā stāsta Galena priekštecis, grieķu mediķis Atenejs.

Tas bij naktī no 9. uz 10. decembri, kad «Nautils» satika šo molusku armiju, kura galvenokārt parādās tikai naktī. To bij neskaitāmi miljoni. Patlaban viņi, sekodami siļķēm un sardinēm, no mērenajām joslām devās uz dienvidiem. Pa biezajiem kuģa kristālā logiem mēs vērojām, kā viņi, peldēdami atpakaļiski, neiedomājami ātri traucās uz priekšu, vajāja zivis un sīkākos moluskus, rija gan mazākus, gan lielākus, nemitīgi un neap­rakstāmā kārtā ņirbodami ar saviem pneimatiskām čūskām līdzīgiem desmit taustekļiem virs galvas. Ar visu savu ātrumu «Nautils» vairāk stundu brauca pa šo dzīvnieku baru; tīkli tos sasmēla bezgala daudz; es tur uz­gāju visas tās deviņas kārtas, kādas Orbinji atradis Klusajā okeānā.

No visa stāstītā redzams, ka jūra nemitīgi atklāja mums allaž jaunas un brīnišķas ainas. To dažādība bij neizsmeļama.

Jūra nemitīgi mainīja ārējos veidus, lai ielīgsmotu mūsu acis, vilināja mūs jo vairāk iepazīties ar to un tās iemītniekiem, bet rosināja arī iespies­ties pašos okeana noslēpumainajos dziļumos.

11. decembrī es sēdēju lielajā salonā un lasīju. Neds Lends un Konsels pa pusatvērtajiem logiem skatījās gaišajos ūdeņos, «Nautils» nekustējās. Piepildījis savus rezervuārus, tas bij iegrimis tūkstoš metru dziļi visma­zāk apdzīvotā okeana joslā, kur lielas zivis tikai reti atgadās.

Man rokā bij Zaņa Masē pievilcīgā grāmata «Vēdera kalpi», es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iz­traucēja mani.

—   Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? — viņš teica pavisam savādā balsī.

—   Kas noticis, Konsel?

—   Paskatieties pats, profesora kungs.

Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.

Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu melnu rnasivu, nekustīgu ūdeni iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgam valim līdzīgais melnums. Pie­peši savāda doma iešāvās man prātā.

—   Tas ir kuģis! — es iekliedzos.

—   Jā, — kanadietis piemetināja. — Kuģis, kas uzskrējis zemūdens klints šķautnei un nogrimis.

Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši kādam kuģim, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pil­nīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu augstumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelažu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvē sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sie­viete. «Nautila» spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvērstos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām aptvēra mātes kaklu. Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamās konvulsijās, mēģinādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pie­rei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vien­mēr likās vadām savu trijmastnieku okeana dzīlēs!