Kas par šausmīgu skatu! Mēs stāvējām klusu, lūkojāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta katastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzīgas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.
Bet «Nautils» apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl paspēju izlasīt tā pakaļējā daļā: «Florida Sandcrland.»
XIX
VĀNI KORO
Ar šo šausmīgo skatu iesākās vesela virkne jūras katastrofu, kuras «Nautilam» bij jāpieredz. Iebraukuši visbiežāk kuģojamās jūrās, mes dzelmē redzējām trudošus kuģu korpusus, bet dziļāk, pašā dibena, lielgabalus, lodes, enkurus, ķēdes un vēl tūkstošiem citus dzelzs priekšmetus, kurus rūsa pamazām saēda.
Mēs vēl vienmēr dzīvojām «Nautilā» ieslodzīti un pilnīgi izolēti. 11. decembri mēs pabraucām garām Pomotu archipelagam, kas stiepjas pieci simts Ijē no austrumu-dic'nvidu-austrumiem līdz rietumu-ziemeļu-rietumiem starp 13°30' un 23°50' dienvidu platumu un 125°30' rietumu garumu no Disi līdz Lazareva salai. Šis archipelags aizņem trīs simti septiņdesmit kvadratljē lielu apgabalu ar sešdesmit salu grupām, no kurām var minēt Francijas okupēto Gambiju. Visas šīs ir tā sauktās korāļu salas. Korāļu lēnā, bet nemitīgā darbība salas paceļ arvien augstāk, un kādā dienā tās savienosies. Vēlāk šī apvienotā sala satieksies ar kaimiņu archipelagiem, un tad no Jaunzēlandes un Jaunkaledonijas līdz pat tagadējām Marķizu salām radīsies jauns kontinents.
Kādā dienā, kad es šo savu teoriju sāku izklāstīt kapteinim Nemo, viņš man vēsi atbildēja:
— Jaunu kontinentu mums nav vajadzīgs, bet gan jaunu cilvēku!
«Nautils» savā ceļojumā nejauši bij piebraucis Klermon-Tonnera salai, vienai no interesantākajām tajā grupā, ko 1822. gadā atklāja «Minervas» kapteinis Bels. Tur man bij izdevība novērot madreporu darbību, no kuram cēlušās visas šā okeana salas. Madreporas nevajag sajaukt ar korāļiem, tās sastāv no kaļķu pārklātiem audiem, un to dažādais izveids ir pamudinājis manu cienījamo skolotāju Miln-Edvardu iedalīt tās piecās grupās. Sīkie dzīvnieciņi, kuri veido polipus, miljardiem mājo savos apvalkos. No viņu kaļķa atdalījumiem rodas rifi, klintis, saliņas un salas. Vispirms tie izveido apaļu loku, kas ieslēdz lagunu jeb mazu ezeriņu, kuram tikai pa nelielām spraugām vēl sakars ar juru. Un tur viņas tad sāk būvēt zemūdens rifus, līdzīgus tiem, kas apjož Jaunkaledonijas krastus un vairākas Pomotu salas. Citos apvidos, kā, piemēram, pie Sabiedrības un Mauri- cija salām, madreporas uzceļ augstus, stāvus skarainus dambjus pat jūras visdziļākajā vietā.
Mēs braucām tikai dažas kabeļtauvas attālu no Klermon-Tonnera salām, un man bij izdevība novērot šo mikroskopisko dzīvnieciņu milzu darbu. Visas šīs kraujas bij madreporu darbs, tās pazīstamas ar nosaukumu milleporas, poritas, zvaigznītes un meandrinas. Mērīklis te rādija trīs simti metru lielu dziļumu, bet mūsu elektriskie reflektori spilgti apgaismoja visas šīs kaļķakmens sienas, kas mirdzēja un laistījās.
Reiz Konsels man apvaicājās, cik ilgā laikā šie dzīvnieciņi paspējuši uzcelt tādas milzīgas sienas. Viņš bij ārkārtīgi pārsteigts, kad es atbildēju, ka, pēc zinātņu vīru domām, tie paveic ne vairāk kā astotdaļcolla gadu simtenī.
Tātad, — viņš iesaucās, — lai šos mūrus uzceltu, viņiem vajag.. .
— Simts deviņdesmit divi tūkstoši gadu, mīļais Konsel, — es teicu.
— Bet tas vēl ir ārkārtīgi maz, salīdzinot ar to laiku, kāds bij vajadzīgs, lai no ūdens plūdu apslīcinātiem mežiem rastos akmeņogles un lai atdzistu sakaitētas bazalta klintis.
Tatad bij vajadzīgi veseli laikmeti, nevis dienas, nevis tas īsais laika sprīdis starp diviem saules lektiem.
Kad «Nautils» pacēlās virs ūdens līmeņa, es varēju aplūkot Klermon- Tonnera salas zemo un mežiem apaugušo līdzenumu. Acīm redzami viesuļi un vētras koraļklintis ir padarījušas auglīgas. No tuvākās cietzemes vējš pacēlis kādu graudu un atnesis un nometis kaļķainajā, zivju un jūras augu palieku pārklātā klajumā. Viļņu izskalots kokosa palmas rieksts tāpat varēja nokļūt šajā jaunajā sauszemes gabaliņā, uzdīgt un iesakņoties tur. Izaugdams koks aizturēja ūdens iztvaikojumus, un tā radās pirmās upes. Pamazām pievairojās veģetācijā. Ar vēja dzītiem koka stumbriem atceļoja arī dažādi zemāko sugu dzīvnieki, tārpi un insekti. Bruņurupuči te sāka det savas olas. Putni vija ligzdas jaunajos kokos. Tādā kārtā attīstījās augu un dzīvnieku pasaule, kamēr beidzot, zaļuma un audzelības savaldzināts, ieradās arī cilvēks. Tā cēlušas šīs mikroskopisku dzīvnieciņu radītās salas.
Pret vakaru Klermon-Tonnera pazuda tālumā, bet «Nautils» manāmi mainīja virzienu. Aizsniedzis pret 135° garumu Mežaža tropu, tas pagriezās uz rietumu-ziemeļu-rietumu pusi un devās pāri visai tropiskai joslai. Lai gan vasaras saule izlēja pār mums visu savu karstumu, mes no tā ne visai cietām, jo trīsdesmit vai četrdesmit metru dziļi zem ūdens temperatūra nepacēlās pāri desmit vai divpadsmit grādiem.
15. decembrī mēs aizbraucām garām vilinošai Sabiedrības salu grupai un skaistajai Klusā okeana valdniecei Taiti. No rīta dažas jūdzes vēja puse es ieraudzīju šās salas kalnu virsotnes. Kuģa tīkli šajā apvidu bij sazvejojuši vislabākās zivis — makrelas, bonitas, albikoras — un dažas juras riisku pasugas, ko sauc par murenofijām.