No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus metrus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem logiem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.
Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt cauri kapteiņa Nemo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas apmāktu spīdumu apmēram jūdzi attālu no kuģa.
— Ta ir peldoša baka, kāds ierunājās manā tuvuma.
Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.
— Ta ir Suecas peldoša uguns, — viņš atsaka. Mes drīzā laikā dosimies tunelī iekšā.
— Iebraukšana laikam nebūs viegla?
— Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es ari parasti novietojos stūrmaņa kabinē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā, «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs licis cauri Arabijas tunelim.
Es sekoju kapteinim Nemo. Lūka aizslēdzās, ūdens rezervuāri tika pieplūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.
Tajā acumirklī, kad es grasījos ieiet savā istabā, kapteinis mani aizturēja.
Profesora kungs, vai jums patiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?
— Es neuzdrošinājos to jums lūgt.
— Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams Šajā reize zemūdens un arī apakšzemes braucienā.
Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centra kāpnēm. Pa daļai pa tām nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūrmaņa kabinē, kura, ka zināms, atrodas kuģa priekšgalā.
Ta bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūrmaņu kajitem. Pašā vidu bij vertikāli grozāms rats, savienots ar stūres trosēm līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidīgiem, kabines sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūrmanis varēja redzēt uz visām pusēm. Kabinē bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani, spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Ārā jūru spilgti apgaismoja kabines aizmugurē, klaja pakaļējā galā ierīkotais prožektors.
— Un tagad, — kapteinis Nemo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.
Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabini ar mašinu telpām, no šejienes kapteinis varēja reizē vadīt «Nautila» ātrumu un arī virzienu. Viņš paspieda kādu metala pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.
Es klusi aplukoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilksti slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atstatumā tā mums kādu stundu slīda garām. Kapteinis Nemo nenovērsa acu no
kabinē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vienkārša viņa pamājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.
Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus korāļu veidojumus, zoofitus, aļģes un vēžveidīgus rāpuļus, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.
Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nemo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija melna un dziļa atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarkanās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nautils», peldēdams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašinas, palēninādamas gaitu, visā spēkā dzina skrūvi alpakaļvirzienā.
Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie aparat'i kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.
Desmitos un divdesmit piecās minūtēs kapteinis atdeva stūres ratu stūrmaņa ziņā un pagriezās prel mani.
— Vidusjūra, — viņš teica.
Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minūtēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.
VI
GRIEĶIJAS ARCHIPELAGS
Otrā rītā, 12. februāri, ap saules lēktu «Nautils» pacēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Peluzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. Šajā tunelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk izcelties laukā.
Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepavisam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.
— Nu, zinātnieka kungs, — kanadietis apvaicājās mazliet zobgalīgi. — Kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?
— Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.
— Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad nakti …
— Jā, šai pašā nakti dažās minūtēs mēs esam tikuši cauri šim necaurejamam zemes šaurumam.
— Es iam neticu! — kanadietis iesaucās.
- Velti neticet, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Ēģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.
— Stāstiet to citam, kanadietis tiepās.
— Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.
— Un pie tam, Ned, kapteinis Nemo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās viņam stūrmaņa kabinē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.
— Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.
— Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaidas dambjus iestiepjamies jūrā.
Kanadietis sāka uzmanīgi skatīties.
— Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunāsim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs nenoklausās.