Es sapratu labi, kas kanādietim padomā. Man šķila tas prātīgākais parunāties arī, ja jau viņš to ta vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no slapjajām viļņu šļakatām.
— Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. — Ko jūs gribat pastāstīt?
— Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanadietis atbildēja. -Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nemo nav aizvizinājis mūs polārjūrā un 110 turienes atpakaļ Klusajā okeānā.
Atzīstos, ka tādas sarunas ar N'cdu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reize ar to pašam neparko negribējās atstāt kapteini Nemo. Pateicoties viņam, pateicoties ta kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zināšanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc reāliem pieredzejumiem uz vietas. Vai vel kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeana dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.
— Draugs Ned, — es teicu, - atbildiet man vaļsirdīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka liktenis jūs nodevis kapteiņa Nemo rokās?
Kādu brīdi kanadietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļojumu. Es būšu apmierināts, ka esmu tajā piedalījies: bet, lai tajā būtu piedalījies, nepieciešams, lai viņš reiz arī beidzas. Tāds mans ieskats.
— Un reiz viņš arī beigsies, Ned.
— Kur un kad?
— Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vai vismaz, es domāju, viņš beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.
— Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespējams, ka, izvadījis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.
— Malā! — kanadietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!
— Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieskatam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, ka šis noslēpums klīst pa pasauli.
— Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja.
— Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vajadzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mēnešos, kā šajā brīdī.
— Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs.
— Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa cietzemes dzelzceļu. Viņš nebūt nebaidās bieži apkuģojarnās juras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas vai Amerikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit.
— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag izmantot.
Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pārspēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.
— Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pieņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nemo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?
— Nezinu, — es nomurmināju.
Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīs dienas priekšlikumu nekad vairs neatkārtos. Jus pieņemtu šo priekšlikumu?
Es viņam nekā neatbildēju.
— Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.
— Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — draugam Konselam te nekas nav ko teikt. Viņam gar šo jautājumu nav absolūti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā tā kungs, un par lielu nožēlošanu ar viņu nevar rēķināties, lai dabutu balsu vairākumu. No svara te tikai divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzīmēs abu ieskatus.
Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absolūti noliedzam •savu personību. Kanādietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.
— Tātad, profesora kungs,— Neds Lends teica, — tā kā Konsels neeksistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?
Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.
— Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnības nekā man, mani argumenti jūsu iebildumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nemo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz palaist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirmo gadījumu tikt prom no «Nautila».
— Labi, Aronaksa kungs, tagad jūs runājat prātīgi.
— Tikai vēl vienu piezīmi, — es piebildu, — vienu pašu. Nepieciešams, lai šis gadījums patiešām būtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam kairā ziņā jāizdodas, jo, ja tas neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs nespe- sim un kapteinis Nemo to mums nepiedos.
— Viss tas pareizi, — kanadietis piezīmēja. — Bet jūsu sacītais zīmējas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tātad jautājums ir un paliek tāds: līdzko gadās laba izdevība, tā jāizmanto.