— Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?
— Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.
— Un jūs mēģinātu glābties peldus?
Jā — ja tikai mēs esam pietiekoši tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nautils» zem ūdens, tad citādi.
— Un tādā gadījumā?
Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim viņā, atkabināsim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrmanis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.
— Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pazuduši.
— Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.
— Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par visiem šiem jūsu projektiem?
— Labprāt, Aronaksa kungs.
— Nu labi — es domāju, es nesaku — ceru, es domāju, ka tāds izdevīgs brīdis mums nekad negadīsies.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka kapteinis Nemo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brīvībā, viņš tāpēc uzmanīsies, it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.
— Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.
— To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar noteiktu apņēmību papurinādams galvu.
- Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet, un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.
Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk bij tik svarīgas sekas. Man jāatzīstas, ka kanadietim par lielām sirdssāpēm manas aizdomas izrādījās pareizas. Kapteinis Nemo vai nu neuzticējās mums, vai arī tikai centās izvairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, kuri krustām šķērsām braukāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņš lielāko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira tā, ka tikai stūrmaņa kabinē palika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtīgi dziļi, jo starp Grieķijas archipelagu un Mazaziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.
Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporadu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu uz kartes piedūris, nenoskandetu Vergilija pantu:
Est in Carpalhio Neptuni gurgite vates coeruleus Proteus . ..
Patiešām, Neptuna ganāmo pulku sargam vecajam Prolejam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skarpanto un kas atrodas starp Rodosu un Kretu. Pa salona logu es, garām braucot, redzēju tikai tās gra- nitklinšu pakājes.
14. februārī es gribēju izlietot dažas stundas archipelaga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona logi palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas, bijušās Kretas salas virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezināju, kā šī sacelšanās beigsies, protams, arī kapteinis Nemo, kam nebij it nekādu sakaru ar cietzemi, man par to nekā nevarēs pastāstīt.
Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda neieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavēlēja atvērt salona logu aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novērodams zivis aiz stikla.
Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotels un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nilas tuvumā sālsūdeņos, viegli fos- forescējošās jūras karūsas, kuras ēģiptieši skaitīja par svētiem dzīvniekiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamo pārplūdumu, kāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās cheilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.
Arī citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modināja dažādas senatnes atmiņas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var noturēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinādama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru. Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķīgās spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias nozīmē puķi, un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu niansēm, sākot no bāli rozā līdz rubinsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju atraut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.
Ūdenī parādījās cilvēks, nirējs ar ādas somu pie jostas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Spēcīgām rokām viņš irās pa viļņiem, reizēm pazuda, paceldamies elpu atvilkt virspusē, pēc tam tūliņ atkal atgriezās.
Es apgriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:
— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!
Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.
Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stikliem piespiedis, viņš lūkojās uz mums.
Man par lielu pārsteigumu kapteinis Nemo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mājienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs nerādījās.
— Neuztraucieties, — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Mata- pana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Cikladu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams līdz pat Kretai.
— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?
— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?
To sacījis, kapteinis Nemo aizgāja pie kāda skapja līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju dzelzs stīpām apkaltu lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» iniciāļu un devizi Mobilis in tnobile.