Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra čemodanam līdzīgu skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metāla stieņiem.
Tie bij kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie milzīgas vērtības stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?
Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz malām pilnu. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta, tatad apmēram pieci miljoni franku.
Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.
To padarījis, kapteinis Nemo paspieda kādu pogu, no kuras vads aiz- sniccās kuģa ļaužu kajitē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs kāpnēm.
Šajā acumirklī kapteinis Nemo pievērsās man.
— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.
— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.
— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.
Pēc tam kapteinis atstāja salonu.
Saprotams, ka es atgriezos savā kajitē ārkārtīgi ieinteresēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto lādi. Pec kuģa šūpošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un paceļas virspuse. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pec tam viss apklusa.
Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika novietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūdenī.
Tātad šie miljoni bij nosūtīti pēc apzīmētās adreses. Uz kādu sauszemes vietu? Kas bij kapteiņa Nemo sūtījuma saņēmējs?
Otrā rītā es pārstāstīju Konselam un kanadietim nakts piedzīvojumus, kuri manu ziņkāri bij uzbudinājuši visaugstākā mērā. Mani biedri nebij mazāk pārsteigti kā es.
— Bet kur viņš ņem šos miljonus? — Neds Lends jautāja.
Uz to atbildēt nebij iespējams. Brokasti paēdis, es atgriezos salonā un ķēros pie darba. Līdz pat pieciem vakarā es rediģēju savas atzīmes. Sajā acumirklī es varbūt aiz personīgās jūtoņas samanīju ārkārtīgu karstumu, tā ka man nācās novilkt savu uzvalku. Tā bij neizskaidrojama parādība, jo «Nautils» taču vairs neatradās tropiskajos apvidos, un pie tam jūras dziļumā tas nevareja sajust nekādu temperatūras paaugstinājumu. Es palūkojos manometrā, tas rādīja sešdesmit pēdu lielu dziļumu, atmosferiskais karstums nevarēja to aizsniegt.
Es turpināju savu darbu, bet arvien vēl pieaugošais karstums beidzot darīja to neiespejamu.
— Vai kuģi būtu izcēlies ugunsgrēks? — es sev jautāju.
Es gribēju doties laukā no salona, kad kapteinis Nemo nāca man pretī. Viņš piegāja pie termometra, aplūkoja to, tad pagriezās pret mani.
— Četrdesmit divi grādi, — viņš teica.
— Es to jau samanīju, kapteiņa kungs, un, ja karstums vēl pieņemsies, mēs nevarēsim to vairs izturēt.
— Ak profesora kungs, šis karstums pieņemas tikai tad, ja mēs paši to vēlamies.
— Jūs to varat iekārtot pēc savas gribas?
— Ne, bet es varu aizbraukt no ugunskura, no kurienes tas ceļas.
— Tātad tas nāk no ārienes?
— Bez šaubām. Mēs braucam pa verdoša ūdens straumi.
— Vai tas var būt! — es iesaucos.
— Paskatieties pats!
Logu aizvirtņi atvērās, es ieraudzīju, ka jūra visapkārt «Nautilam» gluži balta. Sera tvaiku strūklas vijas ūdens mutuļos, kuri virmoja ka verdoša kalla. Es pieliku roku loga stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.
Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, — kapteinis atbildēja,.
kanalā, kas atdala Nea-Kamennu no Palea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.
Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.
— Vulkāniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, — kapteinis Nemo atbildēja, — un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora un Plinija ziņām, jau deviņdesmitā gadā pirms mūsu eras kāda jauna sala, dievišķā Teija, pacclusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plulons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februārī pie Nea-Kamennas ar sēra tvaikiem izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu,, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februārī, parādījās Afroesas saliņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanalu. Šo parādību laika es biju šaja jūrā un varētu novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tā sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukakmeņa drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un 110 ta laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.
Bet kanals, pa kuru mēs patlaban braucam? es vaicāju.
Tas ir še, — kaptenis Nemo atbildēja, norādīdams kādu vietu archi- pelaga kartē. — Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.
— Vai kādā dienā šā kanala gultne arī nepacelsies?
Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sen-Nikolā ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.
Es atkal piegāju pie loga. «Nautils» vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta, jura nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz herrnetiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepanesama sera smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.