Es biju sviedriem noplūdis, slāpu nost, jutos kā karstā speltē. Patiešām, kā speltē!
— Ilgāk vairs nav iespējams palikt šajā verdošajā ūdenī, — es teicu kapteinim Nemo.
— Jā, tas nebūtu prātīgi, — Nemo atbildēja vienaldzīgi.
Tad viņš deva pavēli. «Nautils» pagriezās sāņus un brauca prom no šās pekles, kurai nesodīts neviens nevar tuvoties. Ceturtdaļstundu vēlāk mēs virs ūdens ieelpojām svaigu gaisu.
Man ienāca prātā — ja Neds Lends būtu izvēlējies šo vietu mūsu bēgšanai, dzīvi mēs neizkļūtu no šīs ugunsjūras.
Otrā dienā, 16. februārī, mēs atstājām apvidu starp Rodesu un Alek- sandriju, kur jūra vietām trīs tūkstoši metru dziļa, un «Nautils», pabraukdams garām Cerigo un apkārt Matapana ragam, aizbrauca prom no Grieķijas archipclaga.
VII
ČETRDESMIT ASTOŅĀS STUNDĀS PĀRI VIDUSJŪRAI
Vidusjūru varētu saukt arī par zilo; ebreju «lielā jūra», grieķu «jūra», romiešu «mare nostrum»; tās krasti apauguši ar apelsinu kokiem, alojām, kaktusiem, jūras priedēm un smaržojošām mirtēm, pati jūra augstu kalnu grēdu ieslēgta; tās gaiss ir tīrs un dzidrs, — bet ar savām pazemes ugunīm tā ir kā nebeidzams kaujas lauks, kur Neptuns un Plutons vēl vienmēr cīnās par pasaules valdību. Pēc Mišlē izteiciena, Vidusjūrā un tās krastmalā cilvēks elpo vislabāko gaisu pasaulē.
Bet, lai cik tā skaista, es tikai pavirši paguvu pavērot šo divi miljoni kvadrātkilometru plašo ūdens klajumu. Arī personīgi apvaicāties kapteinim Nemo man neizdevās, jo pa šā ārkārtīgi ātrā brauciena laiku šis noslēpumainais cilvēks ne reizes nerādījās. Es rēķinu, ka apmēram seši simti jūdžu šajā ceļa gabalā «Nautils» nobrauca zem ūdens un visu ceļojumu paveica divreiz divdesmit četrās stundās. 16. februārī aizbraukuši no Grieķijas krastiem, 18., saulei lecot, mēs jau bijām cauri Gibraltara šaurumam.
Man bij skaidrs, ka šī Vidusjūra, viņa nīstamo zemju apjozta, kapteinim Nerno nebij pa prātam. Šejienes vēji un viļņi modināja viņā par daudz atmiņu, varbūt pat nožēlu. Te viņam1 trūka tās brīvības un neatkarības kā okeānos, viņa «Nautils» starp Eiropas un Āfrikas krastiem jutās kā šaurā spraugā.
Mēs braucām ar divdesmit piecu jūdžu vai četrdesmit astoņu kilometru ātrumu stundā. Velti aizrādīt, ka Nedam Lendam par lielu nožēlošanu bij jāatsakās no sava bēgšanas mēģinājuma. Viņš nevarēja atskrūvēt laivu, kad kuģis šāvās uz priekšu ar divpadsmit trīspadsmit metru lielu ātrumu sekundē. Tas būtu tikpat neprātīgi kā lēkt laukā no tādā pašā ātrumā skrejoša dzelzceļa vilciena. Turklāt mūsu kuģis fikai naktīs pacēlās virs ūdens, lai uz brīdi ieņemtu svaigu gaisu, un virzienu vēroja vienīgi pēc kompasa un lagas.
Vidusjūru es dabūju novērot tikai tik daudz, cik ātrvilciena pasažieris pa vagona logu uztver apkārtnes ainavas, proti, tikai tālāko apvārsni, kamēr tuvākais kā zibens pavīda garām. Tomēr mēs ar Konselu paguvām novērot dažas Vidusjūras zivis, kuras ar savām varenajām spurām pāra mirkļus turējās «Nautilam» līdzi. Mēs vērojām pie salona vaļējiem logiem, un manas toreizējās atzīmes dod man iespēju nedaudzos vilcienos raksturot šīs jūras ichtioloģiju.
Elektrisko uguņu apspīdētā jūras klaja locījās dažas nēģu pasugas, kuras atrodamas visās jūrās, — šeit tie bij metru gari. Piecu pēdu garas rajas baltiem vēderiem un plankumainām pelnu krāsas mugurām plīvoja kā straumes nesti lakati. Citu pasugu rajas šāvās tik ātri, ka es nedabūju pārliecināties, vai viņas attaisno savu grieķu doto «ērgļu» nosaukumu vai drīzāk mūslaiku zvejnieku palamas «žurkas», «krupji» un «sikspārņi». Divpadsmit pēdu garās, ūdenslīdējiem īpaši bīstamās haizivis sacentās savā starpā skriešanā. Ar ārkārtīgu osmes spēju apveltītās astoņas pēdas garās jūras lapsas paslīda garām kā zilganas ēnas. Līdz trīspadsmit decimetru garās jūras karūsu dzimtas dorādas šūpojās savos sudrabzilajos uzvalkos ar svītrām gar apmalām, kas spilgti izcēlās pret viņu tumšajām spurām; ap acīm šīm Venerai novēlētām zivīm zeltītas skropstas. Krāšņas, deviņi līdz desmit metru garas stores, ātrskrējēji dzīvnieki, ar spēcīgām astēm sita pret mūsu logiem, rādīdamas savas zilganās muguras ar sīkiem brūniem plankumiem; tās mazliet līdzinās haizivīm, tikai nav tik stipras un mājo itin visās jūrās; pavasaros viņas mēdz aizpeldēt visu lielo upju ietekās. No visiem Vidusjūras iemītniekiem, kurus es vislabāk dabūju novērot, kad «Nautils» palēnināja gaitu, bij sešdesmit trešai ģintij pieskaitāmās kaula zivis. Tā saucamie tunči ar zilganmelnu muguru, sudrabotu vēderu un zeltstarotām muguras spurām. Stāsta, ka tie sekojot kuģim, lai tā ēnā patvertos no tropiskās saules svelmes, un it kā šo nostāstu attaisnodami, viņi sekoja arī «Nautilam», kā savā laikā bij sekojuši Laperuza korvetēm. Vairāk stundu no vietas viņi sacentās ātrumā ar mūsu kuģi. Es nevarēju vien nobrīnīties par šiem patiešām it kā skriešanās sacensībai radītiem dzīvniekiem ar mazu galvu, gludu, vārpstveidīgu, līdz trim metriem garu ķermeni; viņu krūšu spuras ir sevišķi stipras, bet astes spuras šķeltas. Viņi skrien trijstūra leņķim līdzīgā barā kā putni, ar kuriem var mēroties ātrumā, tāpēc arī sentautas apgalvo, ka viņiem neesot sveša stratēģija un ģeometrija.
Minēšu pēc atmiņas tikai tās Vidusjūras zivis, ko mēs ar Konselu pavirši saskatījām. Tās bija bālganās lodeszivis, kas pazibēja kā visžiglākie tvaikoņi; jūras zuši, trīs līdz četrus metrus garas čūskas — zivis, rotātas ar zaļām, zilām un dzeltenām krāsām; trīs pēdas garās merlanas, kuru aknas sevišķi iecienītas; triglas, ko dzejnieki nosaukuši par liru zivīm, bet jūrnieki par zivīm svilpotājām, — to purni greznoti ar divām trīsstūra svītrām un zobi it kā izveido senā Homēra liru; juras bezdelīgas, kas peld tik žigli, ka pilnīgi atbilst savam nosaukumam; holocentras sarkanām galvām un šķiedrainām muguras spurām; lapreņģes, izraibinātas melniem, pelēkiem, brūniem, ziliem, dzelteniem un zaļiem plankumiem, — šīs zivis visai jutīgas pret sudrabainām zvaniņu skaņām; lieliskās ātes, šos jūras fazanus, dzeltenīgām rombveida astēm ar brūniem raibumiem, — šīs zivs augšējā, kreisajā pusē ir it kā brūngani dzeltens marmors; visbeidzot brīnišķīgās sarkanās mulles, šos īstenos okeana paradizes putnus.