No zīdītāju dzīvniekiem, Adriatijas jūrai garām braucot, man gadījās pamanīt divus vai trīs kašalotus ar muguras spurām, dažus Vidusjūras delfinus ar sīki svītrotu galvas priekšpusi, tāpat kādus desmit roņus ar baltiem vēderiem un melnu spalvu; tos sauc par «mūkiem», un patiešām viņi ar savu trīs metrus garo augumu ļoti atgādina dominikaniešus.
Konsels no savas puses apgalvoja redzējis ap sešas pēdas platu bruņu rupuci ar trijiem garumā izdobtiem pauguriem pār muguru.
No zoofitiem es dažus mirkļus varēju apbrīnot loga ārpusei pielipušu oranždzeltenu galeolariju; tā bij tieva slaida stīga ar šķeltnēm; tās brīnišķās bārkstis un smalkie tīmekļi varēja sacensties ar slavenajām Flandrijas mežģinēm. Par nožēlošanu es nevarēju notvert šo retās sugas eksemplāru un, bez šaubām, neredzētu vairs nevienu Vidusjūras zoofitu, ja 16. februara vakarā «Nautils» piepeši nepalēninātu gaitu. Lūk, kā tas viss notika.
Mēs patlaban braucām starp Sicilijas un Tunisas krastu. Mesinas jūras šaurumā jūras dibens spēji ceļas augšup. Tur atrodas īsta zemūdens klints, virs kuras ūdens tikai septiņpadsmit metru dziļš, kamēr vienā un otrā pusē ir simts septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» negribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.
Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.
— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels prātoja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Āfriku.
— Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Libijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Eurinas ragu reiz bijušas apvienotas vienā.
— Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.
— Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltaru un Seutu, un ģeoloģiskajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.
Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens .klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.
Tur, vulkāniskās klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvu augu paklāju: sūkļus, holoturijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipidijas ar sarkanām svītriņām; berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kas plaiksnās visās septiņās spektra krāsās; metru garās ceļojošās amatulas, no kūrām ūdens izskatās sarkans; kokveidīgās eiralijas, brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktinijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visām pusēm apņem olivzaļi taustekļi.
Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai precizs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai neapvainotu šo lāga puisi.
Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pectunculu dzimtas gliemjus, kā spondilas, trīsstūrainās donacijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauktos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saulsargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās peton- klijas, anomijas, kuras Langedokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cienī marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kas met ikrus Ziemeļafrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apvalkos noslēpušās litodoncijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniarijas, augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, at- lantas ar spiralveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovālām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, jan- turas, cinerarijas, petrikolas, lamelarijas, kabušonas, pandoras u. c.
Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīgi taisnība, ja viņš tos sadala sešās klases, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie tārpi.
Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparats apbruņots ar vairākiem taustekļiem, viņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij sekojis mūsu skolotāja Miln-Edvarda metodei, kurš desmitkājus iedala trijās grupās: īs- astainos, garastainos un bezastainos. Starp garastainajiein Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem attāliem puniem, skor- pijus, lambrijus — rnasena, lambrijus — spinimanus, laikam gan ūdens uzmestus šajās augstajās vietas, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksan- tes, pilumnes, romboidus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, eba- lijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garastainajiem, kas sadalīti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī dzīvnieku mātītes; tālāk jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omārus, jo langusti ir vienīgie Vidusjūras omāri.