Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu rāpuļu dzimtas. «Nautils» pāri Libijas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpināja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofitiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslīdēja garām.
Naktī no 16. uz 17. februāri mēs iebraucām Vidusjūras otrajā daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru. «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.
Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Patiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži piemeklēto Vidusjuras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžiras un Provansas krastiem!
Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus juras dibenā, dažus jau korāļiem apaugušus, citus vēl tikai rūsas kārtas pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašinu daļas, saplēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.
No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uzskrējuši uz granita klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem. Šķita, it kā tie stāvētu milzīgā atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriskajām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi sveicināt to flagām un apmainīties signāliem! Bet nē—tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.
Es vēroju — jo tuvāk Gibraltara šaurumam1 , jo vairāk šo drūmo drazu gulēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Āfrikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskas tvaikoņu paliekas — citas guļus, citas stāvus, šausmīgiem kustoņiem līdzīgas. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, saliektu skrūvi, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jūras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo katastrofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?
Bet «Nautils» vienaldzīgs un steidzīgs pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februārī ap trijiem rītā tas jau bij pie Gibraltara jūras šauruma ieejas.
Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeana ūdeņus novada Vidusjūrā, un apakšējā pretstraume, kuras esamība jaunākā laikā teoretiski pierādīta. Patiešām, no okeana ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim ar katru gadu vajadzētu celties, jo ar iztvaikojumiein vien tas nevarētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra, apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltara šaurumu novada atpakaļ Atlantijas okeānā.
Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Kuģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acumirklī es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas — pēc Plinija un Aviena ziņām, templis nogrimis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau garām un braucām pa Atlantijas okeana ūdeņiem.
VIII
VIGO JURAS LĪCIS
Atlantijas okeāns! Neapredzams ūdens klajums, divdesmit pieci miljoni kvadrātjūdžu apmētā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caurmēra platumā, Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazīta, atskaitot kartagiešus, šos antikās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbrauca Eiropas un Āfrikas rietumu krastus. Grandiozais plašums, ko nemitīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākiem karogiem, ieslēgts starp diviem jūrniekiem tik bīstamiem punktiem — Horna ragu un Vētras ragu.
Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš Ijē, tas ir, vairāk kā vienu no lielākajiem zemeslodes lokiem, «Nautils» ar savu durkli tagad šķēla Atlantijas okeana ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?
Gibraltara šarumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastaigas pa klāju sākās no jauna.
Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpadsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vikentija rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūrī. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri nemierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz neiespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļācās lieli viļņi. Tāpēc mēs nokāpām lejā, tikai brīdi paelpojuši svaigu gaisu.
Es iegāju atpakaļ savā kajitē. Konsels devās uz savu, bet kanadietis rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij paspējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.
Kad kajites durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.
— Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēgšanu tādos apstākļos, kādos at- rādāmies «Nautila» pēdējā braucienā!
Neds Lends nekā neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.
•— Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugāles krastiem. Tālu nav arī Anglija un Francija, kur viegli atradīsim patvērumu. Ja «Nautils», izbraucis cauri Gibraltara šaurumam, būtu novērsies uz dienvidiem un aizvedis mūs tādos apvidos, kur cietzemes nemaz vairs nav, tad arī es dalītos jūsu uztraukumā. Bet nu mēs zinām, ka kapteinis Nemo nevairās civilizētās pasaules jūru, un es ceru, ka pēc dažām dienām varēsiet mēģināt rīkoties bez pārāk liela riska.