Neds Lends vēl ciešāk paskatījās manī; beidzot viņa lūpas pavērās.
— Tas notiks šovakar, — viņš teica.
Es spēji apgriezos. Atzīstos, ka tādu paziņojumu nepavisam nebiju gaidījis. Es gribēju atbildēt kanadietim, bet vārdi nenāca pār lūpām.
— Mēs norunājām nogaidīt izdevīgu gadījumu, — Neds Lends atsāka. — Tāds gadījums tagad ir. Šovakar mēs būsim tikai dažas jūdzes atstatu no Spānijas krastiem. Naktis tagad tumšas. Vējš no jūras. Jūs devāt man vārdu, Aronaksa kungs, un es paļaujos uz jums.
Kad es vēl arvien klusēju, kanadietis piecēlās un pienāca man klāt.
-— Šovakar pulksten deviņos, — viņš teica. — Konselam es jau pasacīju. Ap to laiku kapteinis Nemo būs ieslēdzies savā istabā, varbūt pat jau nolicies gulēt. Ne mechaniķi, ne kuģa ļaudis mūs nevar redzēt. Mēs ar Konselu dosimies pa vidus kāpnēm. Jūs, Aronaksa kungs, paliksiet bibliotēkā, turpat pāra soļus aiz mums un gaidīsiet' signālu. Airi, masti un bura ir turpat laivā. Pat mazliet pārtikas esmu paspējis tur novietot. Man ir angļu atslēga, ar ko atskrūvēsim uzgriežņus, kas laivu tur pie «Nautila» korpusa. Tātad viss ir sagatavots, šovakar!
— Jūra ir nemierīga, — es iebildu.
— Tas taisnība, — Neds Lends atbildēja, — bet jāriskē taču! Brīvība ir tik daudz vērta, lai par to arī kaut ko samaksātu. Laiva ir stipri būvēta, un pāris jūdžu ar ceļa vēju ir tīrā nieka lieta. Kas tad zina, vai rīt mēs nebūsim jau simts jūdžu klajā jūrā? Ja laimējas, ap desmitiem vai vienpadsmitiem mēs kaut kur izcelsimies malā vai arī būsim beigti. Tātad — ar dieva palīgu šovakar!
To teicis, kanadietis aizgāja, atstādams mani gluži apstulbušu. Es biju cerējis — ja pienāks izdevīgs brīdis, es vēl paspēšu apdomāt un pastrīdēties. Mans stūrgalvīgais biedrs pat to man neatļāva. Ko arī es pēc visa tā viņam lai vēl sacītu? Nedam Lendam bij simtreiz taisnība. Te bij gandrīz neapstrīdami izdevīgs gadījums, un viņš izmantoja to. Vai es varēju atteikties no dotā vārda un tīri personīgo interešu labā uzņemties atbildību par savu biedru nākotni? Vai rīt kapteinis Nemo nevarēja atkal aizvest mūs tālu prom no jebkuras cietzemes?
Šajā acumirkli pastiprs svilpiens vēstīja man, ka rezervuāri pieplūst ar ūdeni un «Nautils» nogrimst Atlantijas dziļumā.
Es paliku savā istabā. Gribēju izvairīties no kapteiņa un noslēpt viņa acīm savu uztraukumu. Tā pagāja skumja diena ilgās atgūt brīvību un nožēlā, ka jāatstāj šis brīnišķais «Nautils» un jāpamet nepabeigti mani jūras dzelmju pētījumi! Jāpamet šis okeāns, «mana Atlantija», kā es to pa jokam saucu, jāpamet neizlūkoti tā lielākie dziļumi ar noslēpumiem, kurus man tik bagātīgi atklāja Indijas okeāns un Klusais okeāns! Mans romāns ar pirmo sējumu izslīda man no rokām, manas fantazijas pavediens pārtrūka pašā interesantākajā vietā! Tā aizritēja stundas prelišķās domās un jūtu saviļņojumos; te es redzēju sevi ar biedriem drošībā uz sauszemes, te atkal pret katru loģiku vēlējos, lai kāds neparedzēts apstāklis aizkavē Neda Lenda nodoma paveikšanu. Divas reizes es iegāju salonā. Es gribēju aplūkot kompasu; pārliecināties, vai «Nautils» mūs ved krastam tuvāk vai tālāk jūrā. Nē — kuģis vienmēr vēl turējās Portugāles ūdeņos. Tas brauca taisni pret ziemeļiem gar cietzemes krastu.
Tātad bij jāpadodas liktenim un jātaisās uz bēgšanu. Mana bagaža nebij smaga. Tikai ceļojuma piezīmes, vairāk nekas. Es jautāju sev, ko gan domās kapteinis Nemo par mūsu bēgšanu, kādu nemieru un varbūt pat ciešanas tā viņam sagādās; un ko viņš darīs vienā vai otrā gadījumā — kad bēgšana izdosies vai kad ta neizdosies. Bez šaubām, man nebij iemesla žēloties par viņu — pavisam otrādi. Viņš man bij parādījis to vislielāko viesmīlību. Bet tomēr man nevarētu pārmest nepateicību, ja es to pametīšu. Mus nesaistīja nekāds zvērests. Viņš palaidās tikai uz nepārvcicamietn apstākļiem, kas mūs uz visiem laikiem saistītu pie viņa, nevis uz mūsu solījumu. Bet šis tieši pateiktais nodoms paturēt mūs par mūžīgiem gūstekņiem uz kuģa attaisnoja mūsu bēgšanas mēģinājumu.
Es nebiju redzējis kapteini kopš mūsu tikšanās pie Santorinas salas. Vai pirms bēgšanas gadījums mani savedīs kopā ar viņu? Es to reizē vēlējos un arī baidījos. Es klausījos, vai nedzirdēšu viņu staigājam pa savu istabu līdzās manējai. Ne mazākā troksnīša nevarēju sadzirdēt. Istaba laikam bij pavisam tukša.
Un tad man radās jautājums — vai šis noslēpumainais cilvēks maz ir uz kuģa? Kopš tās nakts, kad laiva atstāja «Nautilu», lai izpildītu noslēpumaino uzdevumu, mans ieskats par kapteini bij mazliet mainījies. Man šķita, ka par spīti viņa apgalvojumam kapteinim Nemo tomēr vēl ir zināmi sakari ar cietzemi. Vai tiešām viņš nekad neatstāja «Nautilu»? Veselām
nedēļām es viņu nebiju sastapis. Ko gan viņš darīja pa to laiku? Es viņu uzskatīju par cilvēku ienaidnieku, bet varbūt viņam bij savi uzdevumi, par kuriem es līdz šim nekā nezināju?
Tādas un vēl tūkstoš citas domas nomāca mani. Mūsu dīvainajos apstākļos visādiem minējumiem nebij robežu. Mani bij pārņēmis neizturams nemiers. Sī gaidu pilnā diena man likās bezgalīga. Manā nepacietībā stundas šķita aizritam pārāk gausi. Pusdienas pa paradumam bij noliktas manā kajitē. Savu rūpju aizņemts, es edu maz. Septiņos es piecēlos no galda. Aprēķināju, ka simts divdesmit minūtes vēl palika līdz tam acumirklim, kad es pievienošos Nedam Lendam. Mans uztraukums pieņēmās divkāršā mērā. Pulss sita strauji. Es nespēju palikt mierā. Es staigāju šurp un turp, mēģinādams tā remdināt savu uztraukumu. Mazāk mani nomocīja doma, ka bēgšanā varam dabūt galu; bet sirds man trīsēja, iedomājoties, ka tiekam pārsteigti, iekams esam paspējuši atstāt «Nautilu» un novesti saniknotā vai, vēl ļaunāk, manas atkrišanas saskumdinātā kapteiņa Nemo priekšā.