Man gribējās vēl pēdējo reizi aplūkot salonu. Es iegriezos gaitenī un no turienes muzejā, kur biju pavadījis tik daudz neaizmirstamu un lietderīgu stundu. Aplūkoju visas tās bagātības un visus dārgumus kā cilvēks, ko sagaida mūžīga trimda un kas vairs neatgriezīsies. Uz visiem laikiem man nu jāpamet šie dabas brīnumi un mākslas darbi, starp kuriem mana dzīve bij ritējusi jau tik daudz dienu. Es vēlējos pa logu nogremdēt acis Atlantijas okeana ūdeņos; bet aizviras bij hermētiski noslēgtas, dzelzs aizkars šķīra mani no jūras, kuru es vēl nepavisam nebiju paguvis iepazīt.
Tā pa salonu staigādams, es nejauši biju nonācis pie durvīm sienā, pa kurām varēja iekļūt kapteiņa istabā. Par lielu izbrīnu šīs durvis izrādījās pusviru. Negribot es atkāpos. Ja kapteinis Nemo bij istabā, viņš varēja ieraudzīt mani. Tomēr, ne mazākā trokšņa nesadzirdis, es atkal piegāju tuvāk. Istaba bij tukša. Es atvēru durvis vaļā un paspēru dažus soļus. Istaba bij tāpat kā agrāk vienkārša un atgādināja mūka mājokli. Tajā acumirklī manu uzmanību saistīja daži pie sienas pakārti oforti, kurus es agrāk nebiju pamanījis. Tās bij to lielo vīru portreju kopijas, kuri visu savu mūžu ziedojuši cēlai cilvēcības idejai. Tur bija Kostjuško, kurš krita ar saucienu «Finis Poloniae!»; Bocariss —• mūsdienu Grieķijas Leonids; O'Konels —• cīnītājs par Īrijas patstāvību; Amerikas Savienoto Valstu nodibinātājs Va- šingtons; no vergu turētāju lodes kritušais Linkolns un, beidzot, baigs zīmējums — pie karātavām uzvilktais moceklis Džons Brauns, kas cīnījās par melnās rases atbrīvošanu un ko spilgti attēlojis Viktors Igo.
Kādas saites gan saistīja šo varoņu un kapteiņa Nemo dvēseles? Vai no šiem portretiem beidzot nebij iespējams izdibināt viņa dzīves noslēpumu? Vai viņš bij cīnītājs par apspiestu tautu tiesībām, verdzināto rasu atbrīvotājs? Vai viņam bij kāda līdzdalība šā gadu simteņa pēdējos politiskajos un socialajos notikumos? Vai viņš bij nožēlojamā un tomēr mūžam slavenā amerikaņu pilsoņu kara dalībnieks — šā kara starp ziemeļu un dienvidu štatiem?
Piepeši pulkstenis nosita astoņi. Pirmais veserīša sitiens pret skanošo atsperi iztrauca mani no dziļajām pārdomām. Es notrīsēju tā, it kā kāda neredzama acs būtu ieskatījusies manās noslēptākajās domās, un steidzos laukā no istabas. Tad mani skatieni apstājās pie kompasa. Mēs arvien vēl braucām uz ziemeļiem. Laga rādīja vidējo ātrumu, manometrs apmēram sešdesmit pēdas lielu dziļumu. Apstākļi tātad likās kanadietim labvēlīgi.
Es atgriezos savā istabā. Apģērbos silti: uzvilku jūras zābakus un ar roņādu oderētus bisolita svārkus un uzliku ūdrādas cepuri galvā. Es biju gatavs. Es gaidīju. Tikai skrūves apgriezieni vienīgie traucēja dziļo klusumu uz kuģa. Es klausījos visai uzmanīgi. Vai kāds spējš sauciens nevēstīs man, ka Neds Lends pārsteigts savā bēgšanas mēģinājumā? Neizturams nemiers bij pārņēmis mani. Es velti pūlējos atgūt savu aukstasinību.
Dažas minūtes pirms deviņiem es piespiedu ausi pie kapteiņa durvīm. Ne tās vismazākās skaņas! Es izgāju no kajites un iegriezos salonā; tas bij puskrēslā, bet tāpat tukšs.
Es atvēru durvis uz bibliotēku. Tā pati krēsla un tas pats tukšums. Tad es izgāju un nostājos pie vidus kāpņu telpas. Es gaidīju Neda Lenda signālu.
Šajā acumirklī skrūves apgriezieni kļuva manāmi lēnāki, līdz apstājās pavisam. Kādēļ uzreiz šī pārmaiņa «Nautila» gaitā? Es nezināju pateikt, vai šī apstāšanās sekmē vai aizkavē Neda Lenda bēgšanu.
Klusumu traucēja tikai manas sirds skaļie puksti.
Piepeši viegls grūdiens satricināja kuģi. Es sapratu, ka «Nautils» nosēžas jūras dibenā. Mans nemiers pieauga divkārši. Kanadieša signāls neatskanēja. Man iegribējās uzmeklēt Nedu Lendu un raudzīt atrunāt to no viņa mēģinājuma. Noģidu, ka mūsu ceļojums vairs nenotiek parastajos apstākļos.
Piepeši lielā salona durvis atvērās un tajās parādījās kapteinis Nemo. Viņš ieraudzīja mani un ierunājās bez kāda ievada.
— Skat, profesora kungs! — viņš teica laipnā balsi. — Es meklēju jus. Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
Ja viņš man vaicātu, vai es zinu savas paša valsts vēsturi, tad tomēr tādos apstākjos, kā patlaban atrados — apmāktu prātu un apjukušu galvu, — nespētu atbildēt ne vārda.
— Jūs taču dzirdējāt manu jautājumu, — kapteinis Nemo atsāka. — Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
— Ļoti vāji, — es atteicu.
— Ak šie zinātnieki, viņi nezina, — kapteinis teica. — Bet sēstieties taču, — viņš piebilda, — es jums pastāstīšu pievilcīgu epizodi no šīs vēstures.
Kapteinis izstiepās uz dīvana. Es pakrēslā mechaniski novietojos viņam līdzās.
— Profesora kungs, — viņš sacīja, — uzklausiet labi. Šis stāsts zināmā mērā interesēs jūs tāpēc, ka apgaismo kādu jautājumu, kuru jūs pats, bez šaubām, nevarat atrisināt.
— Klausos, kapteiņa kungs, — es atteicu, nesaprazdams, kas manam stāstītājam nodomā, un jautādams sev, vai šis notikums tikai nestāv sakarā ar mūsu bēgšanas plāniem.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsāka, — ja jūs atļaujat, iesāksim ar 1702. gadu. Jums būs zināms, ka jūsu karalis Ludviķis XIV bij pārliecināts, ka pietiek viena viņa mājiena, lai Pirenejus ietriektu zemē, un tāpēc iedomājās spāniešiem uzspiest savu dēla dēlu, Anžujas hercogu. Šim hercogam, kurš kā Filips V valdīja diezgan nelaimīgi, nācās cīnīties arī pret spēcīgo ārējo ienaidnieku. Patiešām, gadu pirms tam Holande, Austrija un Anglija Ilagā bij noslēgušas savstarpējas savienības līgumu ar nolūku Filipam V noraut kroni un uzlikt to galvā kādam erchercogam, kuru tās jau iepriekš bij nokrustījušas pār Kārli III. Spānijai nu bij jācīnās pret šo savienību. Bet viņai nebij ne karaspēka, ne kuģu. Taču naudas tai bij papilnam, ja tikai tās galioniem ar Amerikas zelta un sudraba kravu laimētos iekļūt Spānijas ostās. Tātad 1702. gada beigās tā gaidīja pienākam kuģus ar dārgu kravu, kurus pavadīja divdesmit trīs kuģu liela franču flote admiraļa Sato- Reno vadībā, tāpēc ka apvienoto ienaidnieku kuģi jau braukāja pa Atlantijas okeānu.