Šiem kuģiem vajadzējis pienākt Kadisā, bet admiralis, dabūjis zināt, ka tajos apvidos redzēta angļu flote, nodomājis aizsniegt kādu Francijas ostu.
Spāniešu kuģu komandieri protestējuši pret tādu nodomu. Tie prasījuši, l;ii noved viņus Spānijas ostā, bet, ja Kadisā nav iespējams, tad uz Vigo, kas atrodas pie Spānijas ziemeļrietumu krasta un nav vēl bloķēta.
Admirālis Šato-Reno, diemžēl, piekāpies šādai prasībai, un galioni iegriezušies Vigo jūras līcī.
Par nelaimi šim līcim ir gluži atklāts un neapsargājams reids. Bij jāsteidzas izkraut galionus pirms sabiedroto flotes ierašanās; laika tam arī bulu j)ieticis, ja to netraucētu piepeši iedegusies nožēlojama sāncensība.
— Vai jūs saprotat labi notikumu sakarīgu risinājumu? — kapteinis Nemo jautāja.
— Pilnīgi, — es atbildēju, vēl vienmēr nesaprazdams, ar kādu nolūku kapteinis Nemo man stāsta šo vēsturisko stāstu.
— Es turpināšu. Redziet, kā tas notika. Kadisas tirgotājiem bij privilēģija saņemt itin visas preces, kas nāk no Rietumindijas. Tāpēc zelta stieņu izkraušana Vigo ostā bij pretrunā ar viņu tiesībām. Viņi steidzās uz Mad- ridi žēloties; gļēvais Filips V arī piekāpās, izkraušanas darbi tika apturēti un kuģi sekvestrēti Vigo reidā tik ilgi, kamēr ienaidnieki būs projām un flote varēs doties uz Kadisu.
Bet pa šā strīdiņa laiku — 1702. gada 22. oktobrī angļu flote piepeši iebrauca Vigo jūras līcī. Par spīti ienaidnieka pārspēkam admiralis Sato- Reno cīnījās varonīgi; bet, redzēdams, ka kuģiem ar zelta kravu jākrīt ienaidnieka rokās, viņš aizdedzināja un nogremdēja tos ar visu neapvērtē- jami dārgo kravu.
Kapteinis Nemo apklusa. Atzīstos, ka tomēr nesapratu vēl, kāda daļa man pie šā notikuma.
—■ Nu, un tad? — es vaicāju.
— Un tad — mēs patlaban esam Vigo jūras līcī, Aronaksa kungs,— kapteinis Nemo atbildēja, — un jums tikai atliek noiet aplūkot šo jauno brīnumu.
Kapteinis piecēlās un aicināja mani tam sekot. Man bij laiks saņemties. Es paklausīju. Salons bij tumšs, bet logos atspīda spilgti apgaismotie ūdeņi. Es skatījos.
Pusjūdzi tālu visapkārt «Nautilam» ūdens likās elektriskās gaismas piesūcināts. «Nautila» matroži skafandrās ložņāja pa samelnējušām kuģu drupām un vēla laukā pussapuvušas mucas un sadauzītas kastes. No šīm kastēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi, lija veselas piastru un dārgakmeņu straumes, pārklādamas smilkti visapkārt. Apkrāvušies ar šo dārgo laupījumu, matroži nāca uz «Nautilu», bet tur, nastas nometuši, griezās atkal atpakaļ nebeidzamā sudraba un zelta zvejā.
Tagad es sapratu. Te bij 1702. gada 22. oktobra kaujas lauks. Te nogrimuši galioni ar Spānijas valdībai nodomāto kravu. Šurp kapteinis Nemo atbrauca laiku pa laikam pēc vajadzības papildināt dārgumu krājumus, ko es biju redzējis uz «Nautila».' Tikai viņš, tikai viņš vienīgais •dabūja izlietot Amerikas dārgos metālus. Viņš vienīgais un bez dalībniekiem bij šo dārgumu mantotājs.
— Vai jūs, profesora kungs, varējāt iedomāties, — viņš smaidīdams jautāja,— ka jūra slēpj šādas bagātības?
— Es zināju, — es atbildēju, — ka pēc aprēķiniem jūras ūdeņi satur sevī ap divi miljoni tonnu sudraba.
— Bez šaubām; bet izdevumi, šo sudrabu iegūstot, pārsniedz paša sudraba vērtību. Turpretī šeit rnan tikai jāsavāc tas, ko cilvēki pazaudējuši, un ne tikai šajā Vigo līcī vien, bet vēl tūkstoš citās manā zemūdens kartē apzīmētās kuģu bojā ejas vietās. Tagad jūs saprotat, ka esmu miljardiem bagāts?
— Saprotu, kapteiņa kungs. Tomēr, atļaujiet man aizrādīt, ka, izmantodami tieši Vigo jūras līci, jūs esat aizsteidzies priekšā kādai cita sāncenša sabiedrībai.
— Kādai?
— Sabiedrībai, kura saņēmusi no Spānijas valdības tiesību meklēt un izcelt nogrimušos zelta galionus. Akcionārus pievelk cerība uz milzīgu ieguvumu, jo nogrimušās bagātības vērtē uz pieci simti miljoniem.
— Pieci simti miljoni!—kapteinis Nemo atbildēja. — Kādreiz tie bij, bet tagad vairs nav.
— Patiešām, — es teicu, — un tāpēc labs padoms šiem nabaga akcionāriem būtu īsts žēlsirdības darbs. Bet, kas zina, vai viņi to maz ar pateicību saņems? Spēlmaņi galvenā kārtā nenožēlo vis zaudēto naudu, bet savas zaudētās cerības. Viņu man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstošu trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību, kamēr tagad tie paliek bez jebkādas nozīmes.
Es vēl nebiju pabeidzis izteikt savu nožēlu, kad jau samanīju, ka esmu aizskāris kapteini Nemo.
— Bez nozīmes! — viņš atsaucās, mazliet uztraukts. — Jūs domājat, ka šīs bagātības pazudušas, ja tās nāk manās rokās? Jums šķiet, ka es šos dārgumus ievācu pats sev? Kas jums saka, ka es tos neizlietoju labam mērķim? Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cietēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kuri prasa atriebību? Vai jūs nesaprotat?…
Kapteinis Nemo aprāva šo teikumu, acīm redzami nožēlodams, ka jau par daudz izpaudis. Bet pārējo es varēju uzminēt pats. Lai kādi iemesli spieduši viņu meklēt neatkarību jūras dziļumos, tomēr allaž joprojām un par visām lietām viņš bij palicis cilvēks. Viņa sirds joprojām trīsēja par cilvēces ciešanām, un viņa bezgalīgā līdzcietība aptvēra kā veselas apspiestas rases, tā atsevišķus cilvēkus.