Tagad es sapratu arī, kam bij nodomāti kapteiņa Nemo miljoni, ko viņš aizveda tajā dienā, kad «Nautils» atradās tuvu Kretas salai, kur bij uzliesmojusi sacelšanās.
IX
NOGRIMUSĪ ZEME
Otrā rītā, 19. februārī, es ieraudzīju kanadieti ienākam manā kajitē. Es viņu jau gaidīju. Viņš man likās visai vīlies.
— Nu, profesora kungs, — viņš ierunājās.
— Ko lai dara, Ned. Gadījuma pēc mēs tomēr vēl esam šepat.
— Jā! Šim nolādētajam kapteinim bij ienācis prātā apturēt tieši tajā acumirklī, kad mēs patlaban gājām uz viņa laivu.
— Tā ir, Ned. Viņam bij jāiet pie sava baņķiera.
— Pie baņķiera?
— Labāk sakot, uz savu banku. Ar to es domāju okeānu, kur šīs bagātības ir daudz lielākā drošībā nekā valsts glabātavās.
Es pastāstīju kanadietim vakarvakara piedzīvojumus tajā slepenajā cerībā, ka viņš atmetīs savus bēgšanas nodomus. Bet mana stāsta panākums bij tikai tas, ka Neds stipri nožēloja, kāpēc viņam nebijusi iespēja pašam uz savu roku pasirot pa Vigo jūras līča kaujas lauku.
— Galu galā, — viņš teica, — vēl tomēr viss nav zaudēts! Tas bij tikai pirmais neizdevies harpūnas sviediens! Ar otro veiksies labāk, varbūt jau šovakar pat mēģināsim to…
— Kādā virzienā patlaban brauc «Nautils»? — es vaicāju.
— Nezinu, — Neds atbildēja.
— Nu labi, ap pusdienas laiku zināsim, kur atrodamies.
Kanādietis atgriezās pie Konsela. Apģērbies es devos uz salonu. Kompass nevēstīja nekā iepriecinoša. «Nautils» brauca dienvid-dienvidrietumu virzienā. Mēs bijām pagriezuši muguru Eiropai.
Ar zināmu nepacietību es gaidīju, kad vieta tika atzīmēta uz kartes. Ap pusdivpadsmitiem rezervuāri tika iztukšoti, mūsu kuģis pacēlās ūdens virspusē. Es steidzos augšā uz klāja. Neds Lends tur jau bij priekšā.
Cietzeme it nekur nebij redzama. Visapkārt tikai bezgalīgs jūras plašums. Pie apvāršņa redzami daži burinieki, bez šaubām, tie, kuri nobrauca līdz Sanrokai, lai tur nogaidītu labvēlīgu ceļa vēju un apbrauktu apkārt Labās Cerības ragam. Laiks bij apmācies. Acīm redzami gaidāms vējš.
Neds saniknots acīm urbās miglainajā apvārsnī. Vēl vienmēr viņš cerēja, ka aiz šās miglas slēpjas ilgotā zeme.
Ap pusdienas laiku uz acumirkli paspīda saule. Kapteiņa palīgs izlietoja gadījumu izmērīt tās augstumu. Tā kā jūra sāka viļņoties arvien vairāk, mēs nokāpām lejā un lūkas tika noslēgtas.
Stundu vēlāk, karti aplūkodams, es redzēju, ka «Nautila» atrašanās vieta apzīmēta starp 16°17' garumu un 33°22' platumu simts piecdesmit ljē no tuvākā krasta. Nu vairs nebij ko domāt par bēgšanu, un es atļauju lasītājam pašam iedomāties, kādas bij kanadieša dusmas, kad es viņam to pateicu.
Pats es gan nejutos pārāk apbēdināts. Jutos pat it kā no nospiedošas nastas atvieglots un samērā mierīgi varēju atsākt savu parasto darbu.
Vakarā ap pulksten 11 mani gluži negaidīti apmeklēja kapteinis Nemo. Ļoti laipni viņš apvaicājās, vai es nejūtoties noguris no pagājušās nakts negulēšanas. Protams, es atbildēju, ka ne.
— Tad es jūs, Aronaksa kungs, uzaicināšu piedalīties nelielā ekskursijā.
— Lūdzu, kapteiņa kungs.
— Līdz šim jūs jūras dibenu esat redzējis tikai dienā un saules gaismā. Vai nevēlaties aplūkot to arī nakts tumsā?
— Ar lielāko prieku.
— Es jau iepriekš brīdinu, ka šis gājiens būs nogurdinošs. Jāstaigā būs daudz un jākāpj kalnā. Ceļi tur nav diezin cik labā kārtībā.
— Tas, ko jūs sakāt, kapteiņa kungs, vēl vairāk kairina manu ziņkāri. Esmu gatavs sekot jums.
— Tad nāciet, profesora kungs. Iesim apģērbt skafandras.
Ģērbtuvē nonācis, es redzēju, ka ne mani biedri, ne kāds no kuģa ļaudīm šajā ekskursijā nepiedalīsies. Kapteinis Nemo pat neuzaicināja mani saukt līdzi Nedu vai Konselu.
Dažās minūtēs mēs jau bijām saģērbušies. Mugurā mums piesēja ar gaisu bagātīgi pildītos aparatus, bet elektriskās laternas nebij sagatavotas. Es par to ieminejos kapteinim.
— Tās mums nebūs vajadzīgas, — viņš atbildēja.
Man šķita, ka neesmu pareizi saklausījis, Bet nepaguvu to pateikt, jo kapteiņa galva jau bij pazudusi metala ķiverē. Arī es pasteidzos uzmeklēt savu, tad samanīju, ka man rokā iespiež ar dzelzi apkaltu nūju, un dažas minūtes vēlāk pēc parastās procedūras mēs spērām kāju uz Atlantijas dibena trīs simti metru dziļumā.
Tuvojās pusnakts. Ūdens bij gluži melns, bet kapteinis Nemo parādīja man kādu sarkanēju plankumu, kaut ko prāvai ugunij līdzīgu, apmēram divas verstis attālu no «Nautila». Kas tā bij par uguni, kāds kurināmais dega tajā, kā un kāpēc tā dega šeit ūdenī, to es nevarēju pasacīt. Bet ceļu tā mums apgaismoja, lai gan diezgan pavāji, un es drīz pieradu pie šās īpatnējās krēslas un sapratu, ka šādos apstākļos Rumkorfa aparati mums tiešām nekā nepalīdzētu.
Mēs ar kapteini Nemo gājām blakus taisni uz signaluguns pusi. Līdzenais dibens pamazām sliecās augšup. Uz nūjām atspiezdamies, mēs gājām lieliem soļiem; tomēr tikai lēnām tikām uz priekšu, jo kājas bieži iegrima ar aļģēm sajauktās un ar plakaniem akmeņiem piebārstītās dūņās.
Iedams es sadzirdu it kā sprakstēšanu virs galvas. Lāgiem tā pieņēmās divkārši, un tad tur skanēja nepārtraukta paukšķēšana. Es drīz nojaudu tās cēloni. Tas bij lietus, kas spēcīgi kapāja jūras līmeni. Instinktivi man ienāca prātā, ka lietus mani taču var samērcēt! Ūdens dziļumā lietus var mani samērcēt! Es nevarēju atturēt smieklus par šo ērmīgo iedomu. Bet tomēr jāsaka, ka biezajā skafandras apģērbā mitrumu nepavisam nejūt, gaiss liekas tikai mazliet blīvāks kā uz sauszemes, tas arī viss.