Pēc pusstundas gājiena jūras dibens kļuva klinšains. Medūzas, mikroskopiski vēzīši un penatulas ar savu viegli fosforescējošo spīdumu mazliet apgaismoja mums ceļu. Tajā pagadījās akmeņu šķeltnes, kas bij aplipušas ar miljoniem zoofilu un apaugušas ar aļģēm. Kāja man bieži paslīdēja uz šī ūdens augu glumā paklāja, un bez savas nūjas es vairāk reižu būtu pakritis. Atgriezies es allaž vēl redzēju «Nautila» prožektora bālgano spīdumu, lai gan attālinādamies tas pamazām kļuva blāvāks.
Akmeņu šķeltnes, par kurām es runāju, okeana dibenā bij nogulušās kārtīgi sarindotos slāņos, kuru cēloņus es nesapratu. Es redzēju milzīgus iedobumus aizstiepjamies un pazūdam tumsā tik tālu, ka to plašums nebij aprēķināms. Arī vel citu kādu parādību es nevarēju izskaidrot. Man šķita, ka smagās kurpes reizēm uzmin tādai kā kaulu kaudzei, kura salūza ar savādu sausu troksni. Kas gan tas bij par plašu klajumu, kuram es gāju pāri? Man gribējās izvaicāt kapteini, taču zīmju valoda, kurā viņš zemūdens ceļojumos sarunājās ar saviem biedriem, man šimbrīžam vēl bij nesaprotama.
Bet mūsu ceļa rādītāja sarkanā gaisma palika arvien spožāka un sāka apgaismot apvārsni. Šis zemūdens ugunskurs mani ieinteresēja arvien vairāk un vairāk. Vai tas tur bij kāds elektrības izstarojums? Vai es tuvojos kādai sauszemes zinātniekiem vēl nezināmai dabas parādībai? Un tad man galva paausa doma — vai varbūt cilvēka roka ierīkojusi šo ugunskuru? Varbūt tā uzkur šo sārtu? Varbūt es še jūras dibenā sastapšu kapteiņa Nemo biedrus, kuri dzīvo to pašu dīvaino dzīvi kā viņš un kurus apmeklēt mēs patlaban ejam? Varbūt tur ir vesela kolonija izstumto, zemes ļaunuma apnikušo, kas meklē neatkarību okeana visdziļākajās dzīlēs? Tādas neprātīgas un neiespējamas domas jaucās man pa galvu; un šādā satraukumā, ko modināja manu acu priekšā allaž slīdošās brīnišķīgās ainas, es nebrīnītos, atradis šīs juras dibenā vienu no tām zemūdens pilsētām, par kādām sapņoja kapteinis Nemo!
Mūsu ceļš kļuva vienmēr gaišāks un gaišāks. Baltā gaisma spīdēja no kāda apmēram astoņi simti pēdu augsta kalngala. Taču tas, ko es redzēju, bij tikai vienkāršs atspīdums ūdens slāņu kristālos. Pats gaismas avots atradās viņpus kalna, kurā mēs kāpām.
Kapteinis Nemo nemaldīdamies gāja pa šīm klinšu aizām, kas izvagoja Atlantijas okeana dibenu. Redzams, viņam labi pazīstams šis drūmais ceļš. Bez šaubām, viņš daudzreiz gājis pa to, bez šaubām, viņš neapmaldīsies. Es sekoju viņam ar nesatricināmu paļāvību. Man viņš likās kā viens no jūras ģēnijiem, un, kad viņš tā gāja man pa priekšu, es apbrīnodams lūkojos tā staltajā augumā, kas melni slējās pret gaišo apvārsni.
Bij ap vieniem pēc pusnakts. Mēs bijām nonākuši pie pirmajām kalnu nogāzēm. Bet, lai tur uzkāptu, vispirms pa šaurām ejām bij jātiek cauri biezam mežam.
Jā! mirušu koku mežam bez lapām, bez sulas, ūdens pārakmeņotam mežam, kurā vietvietām slējās augšup milzu priedes. Tā bij itin kā stāvoša ogļraktuve, zemē nogrimušo koku sakņu balstīta, bet koku zari, kā no plāna, melna papīra izgriezti, spilgti atēnojās caurspīdīgajā ūdens jumā. Iedomājieties nokaltušu mežu kaut kur kādā Harca kalna nogāzē! Ejas bij aizaugušas aļģēm, pa kurām ņudzēja neskaitāmi vēžveidīgi dzīvnieciņi. Es gāju, uz klintīm rāpdamies, kāpdams pāri nogāztiem stumbriem, saraustīdams jūras lianas, kas stiepās no viena koka uz otru, izdzenādams zivis, kuras laidās no zara uz zaru. Šīs ainas savaldzināts, es nejutu ne mazākā noguruma. Sekoju savam vadonim, kurš arī nepazina piekusuma.
Kas tas bij par skatu! Kā to lai attēlo! Kā lai atglezno klintis un kokus, šajā zemūdens pasaulē, apakšā melnus un baismīgus, augšā ūdens atspulgā sevišķi spilgtās dažādās sarkanas krāsas noskaņās? Mēs rāpāmies uz klintīm, kuras pēc tam aiz mums lieliem bluķiem gāzās lejup, dārdēdamas kā lavinas. Labajā un kreisajā pusē pletās brīvi, šķietami cilvēku rokas darināti klajumi, un man likās, ka nupat nupat manā priekšā parādīsies kāds no šīs zemūdens pasaules apdzīvotājiem.
Bet kapteinis Nemo bez apstājas kāpa arvien augstāk kalnā. Es negribēju palikt viņam iepakaļ. Drosmīgs turējos līdzi. Nūja man bij ārkārtīgi noderīgs atspaids. Te pietika viena nepareiza soļa, lai no šaurās, klints mala iegrauztās takas nogāztos bezdibenī; bet tā es gāju droši, nestomīdamies un bez reiboņa. Te es lēcu pār kādu plaisu, no kuras sauszemes šļūdoņa ledū izbailēs būtu rāvies atpakaļ, te atkal rāpos pa bezdibenim pārmestu līganu koka stumbru, neskatīdamies, kur speru kāju, vērodams tikai mežonīgās apkārtnes brīnišķīgās ainas. Milzīgas klinšu kolonas stāvēja, šķībi nosvērušās no saviem nepareizi apcirstajiem pamatiem un likās apgāžam parastos līdzsvara likumus. No to akmens ceļgalu spraugām koki spraucās augšup kā ūdens strūklas no drausmīga spiediena un savukārt atbalstīja tās tāpat, kā paši bij balstāmi. Dabiski torņi, platas nokaras, noslīgušas tādā leņķī, kādu nepielaiž cietzemes gravitacijas likumi. Es pats šo savādo,, ar ūdens blīvumu izskaidrojamo ačgārnību sajutu tikai tad, kad, neskatoties uz visu smago apģērbu, vara galvu un metala kurpēm, ar stirnas vai kalnu kazas vieglumu uzrāpos visstāvākajā klints kraujā.
Divas stundas pēc tam, kad atstājām «Nautilu», mēs bijām izkļuvuši cauri koku apvidum, simts pēdu pār mūsu galvām izslējās augšup kalna smailā virsotne, kura meta tumšu ēnu pār pretējo spilgti apgaismoto nogāzi. Šur un tur, draudoši izlīkumots, rēgojās kāds pārakmeņojies krūms. Zivis, mūsu kāju izbiedētas, pacēlās bariem no garās zāles gluži kā putni. Klinšu masa bij sašķelsnīta nepārejamām plaisām, dziļām alām, neizmērojamiem caurumiem, kuru dibenā es dzirdēju rosāmies kaut ko noslēpumaini drausmīgu. Sirds man apstājās pukstēt, kad es pamanīju milzīgu taustekli ceļam pārstieptu vai atkal kad milzīga ķetna ar troksni papletās kāda dobuma tumsā. Tūkstoš spožu punktu spīdēja klinšu ēnā. Tās bij milzīgu, savos mājokļos noslēpušos vēžveidīgu dzīvnieku acis; lielie juras vēži stāvēja izstiepušies kā āvu metēji un kustināja savas klabošās dzelzs knaibles; lielie krabji gulēja kā uz lafetēm mērķim nostādīti lielgabali, bet šausmīgie astoņkāji bij sapinuši savus taustekļus it kā dzīvā čūsku žogā.