Kas tā bij par neaptveramu pasauli, kādu es līdz šim nebiju varējis ne iedomāties? Kādai šķirai gan pieskaitāmi šie posmkāji, kuriem klints noderīga itin kā par otrām bruņām? Kur gan daba uzgājusi viņu būtnes noslēpumu, un cik gadu simteņus tie jau dzīvoja te, pašās dziļākajās okeana dzīlēs?
Bet es nevarēju apstāties. Kapteinis Nemo, šos dzīvniekus sen iepazinis, nepievērsa viņiem ne mazākās uzmanības. Mēs bijām nonākuši uz pirmās virsmas, kur mani gaidīja jauni pārsteigumi. Te atradās gleznainas drupas, kas nepārprotami liecināja par cilvēka, nevis radītāja roku darbu. Milzīgas akmeņu grēdas, kur nepārprotami varēja atšķirt piļu un tempļu izblīdušus apveidus, apaugušus ar ziedveidīgu zoofitu slāņiem, grēdas, ko staipckļu vietā juras augi pārklāja kā bieza dzīva seģene.
Bet kas tā varēja būt par dabas stichiju izpostītu zemeslodes daļu? Kas šīs klintis un akmeņus te sakrāvis kā aizvēsturisko laiku upuru altariem? Kur īsti es atrados, kurp mani aizvedusi kapteiņa Nemo fantazija?
Man tā gribējās viņu izvaicāt! Nevarēdams to, es apstājos un saķēru tā roku. Bet viņš pakratīja galvu un norādīja man uz pašu kalna virsotni, it kā sacīdams:
— Nāc! nāc tālāk! vēl tālāk!
Pēdējo reizi spēkus saņēmis, es sekoju viņam un pēc pāra minūtēm biju virsotnē, kura par metriem desmit pārsniedza apkārtējo klinšu druzmu.
Es atskatījos uz nogāzi, pa kuru tikko bijām rāpušies. Kalns tikai kādas septiņi vai astoņi simti pēdas pacēlās pāri līdzenumam; bet otrā pusē tas slējās divreiz augstāk par Atlantijas okeana dibenu šajā vietā. Mani skatieni klīda tālāk un aptvēra plašu, spoži apgaismotu apgabalu. Šis kalns bij vulkāns. Piecdesmit pēdu lejāk par kalna virsotni akmeņu un izdedžu lietū plats krāteris izvirda lavu, kura guldzieniem izplūda pa ūdeni. No šejienes vulkāns kā mūžīga lāpa apgaismoja lejas līdzenumu līdz apvāršņa pēdējam lokam.
Es teicu, ka zemūdens krāteris izvirda lavu, bet nevis liesmas. Liesmai nepieciešams skābeklis, tāpēc iā nevar attīstīties zem ūdens. Bet lavas straumes var sakaist un nokaitēties kvēlaini baltas, uzvaroši cīnīties pret ūdeni un saduroties pārvērst to tvaika. Spēcīga straume aiznesa visus šos tvaikus, liet lavas straumes riolcceja līdz pašai kalna pakajei, tapai ka Vezuva izvirdumi lidz Torre del Greco.
Manu acu priekšā bij sagruvuši, izpostīta, nogrimusi pilsēta norautiem jumtiem, sadrupušiem tempļiem, ielauztām velvēm, zeme nogāztām kolonām, kuras vel liecināja par Toskanas arehitekturas stipro celtņu pazīmēm. Tālāk bij grandioza ūdensvada paliekas; tad atkal dūņām apnesta akropole ar Partenona vieglajām līnijām; tur atkal krastmalas izbūvju drupas, it ka kāda antika osta, kas nozuduša okeana krastā kādreiz kalpojusi tirdzniecības kuģiem un kara trircinam; vēl tālāk garas rindas sabrukušu rnnrii, platas, tukšas ielas vārdu sakot, vesela ūdens aprakta Pompeja, ko kapteinis Nemo atdzīvinājis manu acu priekšā.
Kur es esmu? Kur es esmu? Par katru cenu es gribēju to izdibināt, es gribēju runāt, gribēju noraut vara ķiveri, kas slēpa manu galvu.
Bet kapteinis Nemo pienāca klāt un mani apturēja. Tad, paņēmis krī- tainu akmens gabalu un piegājis pie melnas bazalta klints, uzrakstīja vienu pašu vārdu:
Atlantida.
Kā zibens izšāvās man caur smadzenēm! Atlantida, senatnes Teo- pompa Meropirla, Platona Atlantida, Origena, Porfira, Jamblika, d'Anvila, Mall-Brina un I Iurnbolta noliegtais kontinents, par kura bojāeju zinām tikai no senam Poseidonija, Plinija, Amjena, Marselina, Tertuliana, Engela, Serera, Turnefora, Davezaka un Bifona teikām! Tagad tā bij manu acu priekšā ar visam neapstrīdamām katastrofas liecībām. Tātad ta bij šī nogrimusī zeme, kas atradās ārpus Eiropas, Āzijas un Lībijas, aiz llerkulesa stabiem, vareno atlantu zeme, ar kuriem senie grieķi veda savus pirmos karus!
Vēsturnieks, kas aprakstījis viņējo varoņu laiku lielos darbus, ir pats Platons. Viņa uzrakstītais Timaja. un Kritona dialogs radies, tā sakot, dzejnieka un likumdevēja Solona ietekmē.
Kādu dienu Solons sarunājies ar dažiem gudriem vecajiem Saisas pilsētā, kurai, pēc svētajā mūrī iegrieztā uzraksta, jau toreiz bijis astoņi simti gadu. Kāds no šiem vecajiem pastāstījis par kādu citu pilsētu, kura esot par tūkstoš gadiem vecāka. Sī visvecākā ateniešu pilsēta pastāvējusi deviņus gadu simteņus, iekams to iekarojuši un pa pusei izpostījuši atlanti. Šie atlanti — viņš stāstījis — apdzīvojuši milzīgu kontinentu, lielāku nekā
Āfrika un Āzija, kopā ņemtas; tas sniedzies no divpadsmitā līdz četrdesmitajam ziemeļu platuma gradam. Pat Ēģiptē viņiem bijušas kolonijas. Arī Grieķiju tie gribējuši iekarot, bet tur atdūrušies pret heleņu nesalaužamo pretestību un bijuši spiesti atkāpties. Tā pagājuši gadu simteņi. Uznākusi katastrofa, zemestrīces un ūdens plūdi. Vienā dienā un naktī Atlan- tida nogrimusi, tikai lās kalnu augstākās virsotnes, kā Madeiras, Azoru, Ka- narijas un Zaļā raga salas, redzamas vēl šodien.
Tādas vēsturiskas atmiņas manī pamodināja kapteiņa Nemo uzraksts. Dīvains liktenis bij atvedis mani šurp, lai es savu kāju spertu uz viena no šā nogrimušā kontinenta kalniem! Es aptaustīju šīs tūkstoš gadu simteņu vecās ģeoloģisko periodu celtņu drupas! Es gāju pa to pašu vietu, kur gājuši pirmā cilvēka laikabiedri! Savām metala kurpēm es saminu teiksmaino laiku dzīvnieku skeletus, kurus tagad pārakmeņotie koki kādreiz uzņēma savā pavēnī!