Ak, kāpēc man nebij pietiekoši laika! Man tiktos nokāpt pa šā kalna stāvo sienu lejā, no vienas malas fīdz otrai pārstaigāt šo kontinentu, kas, bez šaubām, kādreiz savienoja Āfriku un Ameriku. Var jau būt, ka kādu dienu jauns vulkānisks spēks šīs nogremdētās drupas atkal izceļ virs jūras līmeņa! Šajā okcana daļā mums zināmi daudzi vulkāni, un daudzi kuģi, braukdami pāri šīm nemierīgajām vietām, sajutuši apakšzemes grūdienus. Daži jūrnieki dzirdējuši dobju rūkoņu, kas liecina par satracinātu elementu cīņām, citi atkal savākuši ūdens virspusē izmestus vulkāniskus pelnus. Viss šis apgabals līdz pašam ekvatoram vēl ir vulkānisku spēku varā. Un, kas /,ina, vai Kac Ireiz tāla nākotne vulkāniskie noslāņojumi, biežo izvirdumu lavas kārtu segti, atkal reiz neizslej savas uguni virdošās virsotnes virs Atlantijas okeana līmeņa!
Kamēr es tā stāvēju, domās nogrimis, un pūlējos iespiest atmiņā visas Šīs lieliskās ainavas sīkumus, kapteinis Nemo, pret apsūnojušu akmens slābu atspiedies, stāvēja nekustīgi, it kā pārakmeņojies, ekstāzē aizmirsies. Vai viņš domāja par pazudušām paaudzēm un tur meklēja atbildi cilvēces būtības noslēpumam? Vai šis dīvainais, tagadējās dzīves noliedzējs cilvēks nāca šurp nolaisties vēsturisku atmiņu dzīlēs un atjaust reiz bijušo antiko pasauli? Ko es nedotu, lai varētu uzzināt viņa domas, dalīties tajās 1111 mēģināt tās izprast!
Mēs palikām te veselu stundu, vērodami plašo, lavas apspīdēto klajumu, kas lāgiem atspuldza žilbinošā spožumā. Zemes iekšienes verdošie mutuļi sīki trīsināja kalna virsotnes čaulu. Ūdens skaudri pārvadīta, dobja rūkoņa majestātiskā varenībā vēlās augšup. Šajā acumirklī mēness iespīda cauri udons masām un ar dažiem bāliem stariem aizsniedza šo plūdos nogrimušo zemi. Tas nebij nekāds spožums, bet tā iespaids tomēr šķita neaprakstāms. Kapteinis piecēlās un pārlaida vēl pēdējo reizi acis pār šo bezgalīgo klajumu. Tad viņš pamāja man ar roku tam sekot.
Mēs ātri kāpām lejup no kalna. Kad bijām cauri pārogļotajam mežam, es tūliņ ieraudzīju «Nautila» prožektoru kā zvaigzni spīdam tālumā. Kapteinis soļoja tieši turp; mēs atgriezāmies uz kuģa tajā brīdī, kad ausmas pirmā atspīda sāka balsnīt okeana līmenī.
X
ZEMŪDENS OGĻRAKTUVES
20. februara rītā es pamodos īsti vēlu. Nakts gājiena nogurums bij noturējis mani gultā līdz pat vienpadsmitiem. Es apģērbos ātri. Man gribējās uzzināt «Nautila» tagadējo virzienu. Instrumenti rādīja, ka kuģis vēl joprojām brauc pret dienvidiem divdesmit jūdžu stundā un simts metru lielā dziļumā.
Ienāca Konsels. Es pārstāstīju viņam mūsu nakts piedzīvojumus. Tā kā logi bij vaļā, viņš pats varēja aplūkot kādu daļu no šā nogrimušā kontinenta.
Patiešām, «Nautils» brauca tikai desmit metru augstu pār Atlantidas zemi. Viņš laidās kā vēja nests balons pār sauszemes zālājiem; bet pareizāk būs sacīt, ka mēs šeit, salonā, bijām gluži kā pasažieri ātrvilciena vagonā. Vispirms gar mūsu acīm aizslīda fantastiski izrobotas klintis; no augu valsts minerālu valstī pārveidojušies koki nekustīgiem, tumšiem siluetiem rēgojās jūras dzīlē. Tur bij arī ascidejām, anemonēm un garām spurainām aļģēm apaugušas akmens grēdas un fantastiski izveidoti lavas bluķi, kādreizējās briesmīgās vulkāniskās katastrofas liecinieki.
Kamēr gar mūsu acīm slida šīs elektriskās gaismas apspīdētās ainas, es izstāstīju Konselam atlantu vēsturi, kura no tīras izdomas viedokļa iedvesmojusi Beliju[11] uzrakstīt tik daudzas skaistas lappuses. Stāstīju viņam par varoņu laikmeta tautām un viņu kariem. Izstāstīju Atlantidas jautājumu lā, lai par to nebutu vairs ne mazāko šaubu. Bel Konsels bij izklaidīgs un klausījās manī neuzmanīgi; es drīz vien tiku skaidrībā, kāds iemesls viņa v ienaldzībai pret šo jautājumu.
Patiešām, viņa uzmanību galvenā kārtā sa'istīja daudzās pa logu redzamās zivis; un, kad Konsels nogrima savā klasifikacijas bezdibeni, tad viņš aizmirsa pārējo pasauli. Šajā gadījumā man atlika tikai sekot viņa paraugam, lai kopīgi nodotos mūsu iebtioloģiskajiern pētījumiem.
Vispār Atlantijas okeana zivis neko daudz neatšķīrās no tām, kuras bijām līdz šim novērojuši. Te bij milzīgas, pieci metri garas, ārkārtīgu muskuļu spēku apveltītas rajas, kuras tāpēc varēja izlēkt augstu virs ūdens līmeņa; dažādu sugu haizivis, starp tam piecpadsmit pēdu garās zilās haizivis ar asiem zobiem trijstūru rindā, tik caurspīdīgas, ka ūdenī gandrīz nav pamanāmas; tumšbrūnās sagres, prizmveidīgās centrinas ar kārpainu ādu, stores, pusotras pēdas garas, radniecīgas Vidusjūrā redzētām, dzeltenbrūnās signo- tas ar mazām pelēkām spurām, bez zobiem un mēles, viņas likās kā tievas un vijīgas čūskas.
No kaula zivīm Konsels atzīmēja makairas melnīgsnejā krāsā, trīs metri garas, ar asu durkli virsējā žoklī, spilgtās krāsās, Aristoteļa laikos tās sauca par «juras drakoniem», rokām viņas ķert ir bīstami, jo muguras spuras tām ar asām adatām galos; korifenas ar bruņu, zili svītrotu muguru un zeltotu svītriņu apkārt; skaistās doradas, apaļām ripām līdzīgās mēness zivis blāvi zilā krāsā — no augšas saules apspīdētas, tās izskatās kā zeltoti lāsumi ūdenī; un pēdīgi zobenzivis, astoņi metri garas, dzīvo tikai bariem — spuras tām dzeltenas un sirpveidīgas, bruņotas ar seši pēdas garu šķēpu. Tie ir ļoti pārdroši dzīvnieki, drīzāk zāļēdāji nekā zivis.