Tomēr, arī šīs dažādās dzīvnieku sugas pētīdams, es neizlaidu no acīm plašos Atlantidas klajumus. Lāgiem jūras dibena untumainie nelīdzenumi piespieda «Nautilu» samazināt ātrumu, un tad tas kā valis veikli izlocījās pa šaurajām spraugām un ap pauguriem. Kad labirints kļuva necaurbrau- cains, kuģis kā balons pacēlās augšup un, kļūmainai vietai pāri ticis, turpināja ceļu parastā ātrumā un dažus metrus virs jūras dibena. Tas bij apbrīnojami krāšņs brauciens, līdzīgs gaisa kuģa lidošanai, tikai ar to starpību, ka «Nautils» pasivi klausīja stūrmaņa rokai.
Ap četriem pēcpusdienā pārakmeņotiem zariem sajauktu biezu dūņu kārtu pārklātais jūras dibens pamazām sāka mainīties; tas kļuva akmeņai nāks, konglomerātiem1 — bazalta, lavas un sera gabaliem nosēts. Man šķita, ka drīz līdzenuma vietā sāksies kalnāju apgabals, un nebiju maldījies.
Pēc «Nautila» gaitas, dažādiem līkumojumiem apvāršņa dienvidu pusē es ieraudzīju paceļamies augstu sienu, kura likās aizšķēršļojam jebkuru izeju. Sienas virsmala droši vien pacēlās virs ūdens līmeņa. Tas bij vai nu kāds kontinents, vai, mazākais, kāda no Kanariju vai Zaļā raga salām. Varbūt ar nodomu vieta karte nebij apzīmēta, un es nezināju, kur mēs atrodamies. Katrā gadījumā šī siena man likās liecinām, ka esam garām Atlantidai, no kuras gan bijām dabūjuši redzēt tikai mazu daļu.
Nakts nekavēja manus novērojumus. Konsels bij aizgājis uz savu kajiti. «Nautils» samazināja ātrumu, reizēm viegli pieskārās neskaidri saskatāmam jūras dibenam, it kā gribēdams tur apstāties, reizēm atkal pacēlās virs ūdens. Cauri ūdens kristalam es saskatīju dažus zvaigznājus pie debesīm, bet it sevišķi skaidri piecas vai sešas zodiaka zvaigznes, kuras seko Orionam.
Es paliku ilgi pie loga, jūsmodams par jūras un debess krāšņumiem,, bet tad logi aizvērās. «Nautils» tajā acumirklī bij aizsniedzis klints sienas, stāvāko nogāzi. Kā īsti viņš te manevrēja, to es nespēju saprast. Es iegāju savā kajitē. «Nautils» vairs nekustējās. Es iemigu ar ciešu apņemšanos pa mosties pēc dažām stundām.
Tomēr otrā rītā pulkstenis jau bij astoņi, kad iegāju salonā. Es palūkojos manometrā. Tas norādīja, ka «Nautils» peld virs ūdens. Es dzirdēju arī soļus uz klāja.
Tomēr ne mazākā šūpošanās neliecināja, ka jūra augšā viļņotos. Es uzkāpu līdz lūkai, tā bij vaļā. Bet dienas gaismas vietā, ko biju cerējis, mani tur apņēma dziļa tumsa. Kur mēs atradāmies? Jeb vai es biju maldījies? Varbūt vēl ir nakts? Nē! Neviena zvaigzne nespīdēja pie debesīm, un naktī arī nekad nav tik absolūta tumsa.
Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kādu balsi:
— Vai tas esat jūs, profesora kungs?
— Skat, kapteinis Nemo! — es atsaucos. — Kur mēs īsti atrodamies?
— Apakšzemē, profesora kungs.
— Apakšzemē! — es iesaucos. — Un «Nautils» tomēr vēl brauc?
— Tas brauc vienmēr.
— Es vairs nekā nesaprotu.
— Uzgaidiet acumirkli! Tūliņ iedegsies prožektors, un, ja jums patīk gūt par visu skaidrību, tad būsiet apmierināts.
Es izgāju uz klāja un gaidīju. Tumsa bij tik bieza, ka pat kapteini Nemo es nevarēju saskatīt. Tomēr, paskatījies augšā, tieši virs galvas es manīju it ka nenoteiktu gaismu paplaiksnāmies, tā kā atgaismu caur apaļu caurumu. Tajā acumirklī aizdegās prožektors, un tā nu spilgtajā spožumā št neskaidrā gaisma izdzisa.
Tikai pēc brīža es spēju atvērt elektrības apžilbinātās acis. «Nautils» stāvēja uz vietas. Tas šūpojās līdzās it kā augstam, ostmalai līdzīgam krastam. Jūra, kurā kuģis patlaban atradās, bij tikai augstu mūru ieslēgts ezers, tā diametrs bij aptuveni divas jūdzes, tātad aploce sešas jūdzes. Tā līmenim vajadzēja būt vienādā augstumā ar jūras virspusi, — to rādīja ari manometrs, jo šis ezers katrā ziņā saskārās ar okeānu. Pret pakāji slīpās augstās sienas augšup izliecās velvē, izveidodamas it kā milzīgu apgāztu piltuvi pieci vai seši simti metru augstumā. Pašā augšā atvērās neliels apaļš caurums, pa kuru es arī biju redzējis to blāvo spīdumu, laikam no dienas, gaismas tur augšā.
Iekams sāku aplūkot šīs milzīgās alas iekšieni, iekams noskaidroju, vai tas ir dabas vai cilvēku roku darbs, es piegāju pie kapteiņa Nemo.
— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
— Kāda izdzisuša vulkānā centrā, — kapteinis atbildēja, — vulkānā, kura iekšieni jūra pēc zemes satricinājuma pieplūdinājusi ar ūdeni. Kamēr jūs, profesora kungs, gulējāt, «Nautils» iebrauca šajā lagūnā pa dabisku kanalu, kas atrodas desmit metru zem ūdens līmeņa. Še ir «Nautila» pastāvīgā osta, droša, ērta, nevienam cilvēkam nezināma, visu jūras vēju aizsargāta! Uzrādiet man jūsu kontinentos vai kādas salas krastos tādu vietu, kas tā aizsargātu kuģi pret visām vētras briesmām!
— Patiešām, kaptein Nemo, — es teicu, — šeit jūs esat pilnīgā drošībā.. Kas gan varētu iedomāties jūs meklēt vulkānā dzīlēs? Bet tā virsotnē, man šķiet, es pamanīju atveri.
— Jā, tas ir vulkānā krāteris, savā laikā lavas, garaiņu un liesmu pilns, bet tagad pa to ieplūst tas svaigais gaiss, ko mēs te patlaban ieelpojam.
— Bet kas tas īsti ir par vulkānu?
— Tas pieskaitāms tām daudzajām saliņām, ar kurām šī jūra gluži piesēta. Parastajiem kuģiem tā ir vienkārša klints, mums — ārkārtīgi plaša ala. Es to atradu nejauši, bet šoreiz nejaušība man visai noderēja.
— Bet vai nevar nolaisties lejup pa atveri, kas agrāk bijusi vulkānā krāteris?
— Nē, profesora kungs. Simts pēdu augstumā šī kalna pakāje ir pieejama, bet augstāk sienas sasliecas velvē un pa tās izlokiem nav iespējams izspiesties cauri.
— Es redzu, kapteiņa kungs, ka daba jums kalpo vienmēr un visur. Šajā •ezerā jūs esat pilnīgā drošībā, un neviens cits, izņemot jūs, nevar te iekļūt. Bet kādēļ jums vajadzīgs šis patvērums? «Nautils» iztiek tāpat bez ostas.