— Jā gan, profesora kungs, bet tam vajadzīga elektrība dzinējspēkam un elektrības ražošanai nepieciešamie elementi: nātrijs elementu piepildīšanai, ogles nātrijā pagatavošanai un raktuve, kur dabūt šīs ogles. Šeit jūra pārklāj veselus ģeoloģiskos laikos apslīcinātus mežus; pārakmeņojušies un oglē pārvērtušies, tie man noder kā neizsmeļamas raktuves.
— Jusu kuģa ļaudis, kapteiņa kungs, tātad nodarbojas šeit par ogļračiem?
— Jā. Manas raktuves atrodas zem ūdens, tāpat ka Ņukastles ogļrak- tuves. Skafandrās ieģērbušies, kapļiem un lāpstām apbruņojušies, mani vīri izrok ogles, kuras man nav jāizprasa ne no vienām sauszemes raktuvēm. Kad es sadedzinu šīs ogles, lai iegūtu no tām nātriju, dūmi, pa krāteri gaisa izplūzdami, piešķir kalnam vēl aktiva vulkānā izskatu.
— Un mēs dabūsim redzēt jūsu ļaudis darbā?
— Nē, mazākais šoreiz vēl ne, tāpēc ka es steidzos paveikt savu zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es tikai paņemšu nātriju no tiem krājumiem, kuri man še glabājas. Tam mums nepieciešama viena diena, ne vairāk, pec tam mes atkal turpināsim savu ceļojumu. Bet, ja jūs gribat pabraukāties pa šo lagunu un labi apskatīt to, izlietojiet šo dienu, Aronaksa kungs.
Es pateicos kapteinim un gāju uzmeklēt biedrus, kuri vēl nebij iznākuši no savas kajites. Es uzaicināju viņus pavadīt mani, iepriekš nepateicis, kur mēs patlaban atrodamies.
Tie abi iznaca uz k lāja. Konselam, kas vispār ne par ko nebrīnījās, likās gluži dabiski, ka, vakar aizmidzis zem ūdens, šorīt uzmostas zem kalna. Neda Lenda vienīgā interese bij tikai izlūkot, vai šai alai nav kāda izeja.
Paēduši brokastis, mēs izkāpām stāvajā krastā.
— Taču vēl vienreiz esam uz cietas zemes, — Konsels teica.
— Es to nesaucu par zemi, — kanadietis atbildēja. — Un pie tam mēs neesam «uz», bet gan «zem».
Starp sienas pakāji un ūdeni bij smilkšains krasts, platākajā vietā pieci simti pēdu plats. Pa šo liedagu ērti varēja apiet apkārt visam ezeram. Bet augsto sienu pakājes zeme bij stipri gruvešaina; gleznainā nekārtībā tur bij izmētāti vulkānisko izvirdumu bluķi un milzīgi pumeka akmens gabali. Visa šī izklaidus masa. vulkānā kvēlē pārklātā ar emalju, laistījās kuģa elektriskā prožektora spīdumā. Vizlas putekļi, ko sacēla mūsu kājas, ņirbēja kā dzirksteļu mākonis.
Jo vairāk attālinājāmies no viļņu izvagotā krasta, jo stāvāka kļuva zeme, un mēs drīz vien aizsniedzām slaidu, izrobotu nogāzi, īstas kāpnes, pa kurām tikai lēnām varēja tikt uz augšu. Bet tur bij jāiet visai uzmanīgi pa šīm gluži vaļīgajām drupatām, kājas slīdēja pa lauka špata un kvarca kristālu veidotiem stiklainiem iežiem.
Šā milzīgā dobuma vulkāniskā daba bij redzama ik uz soļa. Es uz to aizrādīju arī saviem biedriem.
— Iedomājieties tikai, — es viņiem teicu, — kad šī milzīgā piltuve bij verdošas lavas pilna un šī balti kvēlošā šķidruma līmenis sniecās līdz atverei kalna virsotnē — kā izkausēts metāls krāsnī.
— Es to iedomājos gluži skaidri, — Konsels atteica. — Bet sakiet, profesora kungs, — kāpēc lielais kausētājs pametis savu darbu un kā tas noticis, ka krāsns pieplūduši ar rāmu ezera ūdeni?
— Ļoti var būt, Konsel, tāpēc, ka kāds zemūdens satricinājums radījis to plaisu, kuru «Nautils» lieto kā iebraucamo ceļu. Pa to Atlantijas ūdeņi ieplūduši kalna iekšienē. Tā būs bijusi drausmīga divu elementu cīņa, kura nobeidzās ar Neptuna uzvaru. Bet no tā laika ir pagājuši daudzi gadu simteņi, un piepludinātais vulkāns pārvērties par rāmu alu.
—• Lieliski,— Neds Lends ieminējās. — Es pieņemu šo izskaidrojumu. Tikai ļoti žēl, ka tā plaisa, par ko profesora kungs stāstīja, mūsu interešu labā nav virs ūdens līmeņa, bet zem tā.
— Bet, mīļais draugs, — Konsels iebilda, — ja šī plaisa nebūtu zem ūdens, tad jau «Nautils» nevaretu pa to šeit iekļūt.
— Un es vēl varu piebilst, — ja ūdens nebūtu ieplūdis kalna apakšā, vulkāns paliktu vulkāns. Tātad jūsu žēlošanās ir gluži lieka.
Mēs turpinājām kāpt augšup. Pakāpes kļuva arvien šaurākas un stāvākas. Bieži gadījās dziļas bedres, kurām bij jāmet apkārt līkums. Dažreiz, lai tiklu garām klinšu bluķiem, mēs rāpāmies uz ceļiem un lidam uz vēdera. Bet, pateicoties Konsela izveicībai un Neda Lenda spēkam, mēs paveicam visus kavēkļus.
Apmēram trīsdesmit metru augstumā vietas nodaba pārvērtās, bet iešanai piemērotāka tomēr nekļuva. Konglomerātus un iežus nomainīja melnais bazalts. Te tas bij noklājies gluds kā palags ar sastingušu burbuļu pumpām, te atkal sarindojies pareizu prizmu kolonādēs, kuras atbalstīja milzīgas velves spraišļus un tādējādi izveidoja apbrīnojamu arehitektonisku cellni.
Starp bazalta kolonām vijās slaidas, sastingušas, bitumena svītrām šķērsotas lavas strūklas, bet vietām atkal plati sēra paklāji. Pa kratera atveri spilgtāk ieplūdusi gaisma blāvi apspīda visus šos vulkāniskos, uz visiem laikiem kalna dziļumos apglabātos izvirdumus.
Divi simti piecdesmit pēdu augstumā mūsu gājienu apturēja nepārspējams kavēklis. Iekšējā siena sāka liekties velvē, un kāpšanas vietā bij jāsoļo, ezeram apkārt. Uz šīs pēdējās nogāzes augu valsts jau sāka cīnīties ar minerālu valsti. Daži krūmi un pat kociņi sliecās laukā no sienas iedobumiem. Es šeit ievēroju kādu die'vkrēsliņu ceru, no kura tecēja kodīga sula. Heliotropi, kas neattaisnoja savu nosaukumu[12], jo saules stari tiem nepie- kļūst, skumji bij nokāruši bālgano un tikko smaržojošo ziedu ķekariņus. Šur un tur krizantēmas bikli pacēla savus ziedus gar panīkušu aloju pakājēiru Bet sacietējušās lavas spraugās es pamanīju arī dažas pat šeit viegli smaržojošas vijolītes un ar lielu patiku ieelpoju to smaržu. Smarža ir puķu dvēsele, bet jūras puķēm, šiem krāšņajiem ūdens augiem, dvēseles nav?