Mēs piegājām spēcīgu pūķa koku grupai, kad Neds Lends piepeši iesaucās:
— Ak profesora kungs! Te ir bišu strops!
— Bišu strops? — es atsaucos un neticīgi atmetu ar roku.
— Jā gan, bišu strops, — kanadietis apgalvoja, — un bites skraida tur apkārt.
Es piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka jātic vien ir. Kādā pūķu koka zara caurumā bij iemitinājušies vairāki tūkstoši šo kukainīšu, kuru Kanariju salās diezgan daudz un kuru ražojums ir tik ļoti iecienīts.
Saprotama lieta, ka kanadietim tūliņ bij padomā ievākt sev arī medus krā jumu, un no manas puses būtu bijis nelaipni viņam to liegt. Ar sēru samaisīta sauja sausu lapu aizdegās no viņa šķiltavas dzirkstelītes, un viņš sāka apdūmot bites. Dūkšana pamazām apklusa, un, stropu iztukšodami, mēs ievācām krietni daudz smaržojošā medus. Neds Lends to rūpīgi novietoja savā somā.
— Es šo medu sajaukšu ar maizes koka mīklu, — viņš teica, — un tad pasniegšu jums lieliskas kūkas.
— Pie joda! — Konsels iesaucās. — Tā jau būs īstā piparkūka!
— Nu labi, piparkūka, — es piemetināju, — bet nu turpināsim mūsu ceļojumu.
No dažiem mūsu ejamā celiņa līkumiem ezers bij pārskatāms visā plašumā. Kuģa prožektors apgaismoja visu ūdens līmeni, ko netraucēja ne viļņi, ne brāzmas. «Nautils» stāvēja pilnīgi nekustīgi. Uz tā klāja un stāvajā krastā rosījās cilvēki — melnas kustīgas ēnas šajā gaišajā plankumā.
Tajā brīdī mēs gājām apkārt pirmās pakāpes robainai klinšu kraujai, kura balstīja velvi. Tur es pamanīju, ka bites nav vienīgie' šā vulkānā iedzīvotāji. Laupītāju putni krēslā laidelējās šurp un turp vai arī aizlaidās no savām klinšu virsotnēs ietaisītām ligzdām. Tur bij zvirbuļu vanagi baltiem vēderiem un klaigulīgie dzeltenie vanagi. Pa nogāzēm ātri skraidelēja gar- kājotās skaistās un treknās sīgas. Atļauju lasītājam pašam iedomāties, kāda kāre iedegās kanadieša acīs, ieraugot šo garšīgo medījumu, un kā viņš nožēloja, ka nav paņēmis līdzi šauteni. Viņš lūkoja lodi atvietot ar akmeni, un pēc vairākiem1 neizdevīgiem mēģinājumiem beidzot tam laimējās ievainot vienu no šīm lieliskajām sīgām. Es teikšu tīro patiesību, ja apgalvošu, ka viņš divdesmit reižu riskēja ar savu dzīvību, kamēr dabūja sīgu rokā, bet galu galā putns tika pievienots medus šūnām viņa somā.
Nu mums tomēr bij jādodas lejā, jo zobainā grēda palika nepārejama. Virs mūsu galvām krāteris rēgojās kā plats akas caurums. No šās vietas labi varēja saskatīt debesis; es redzēju rietumu vēja dzītus mākoņus, kuru miglotās skaras nosliecās līdz pat kalna virsotnei. Tas bij pierādījums, ka mākoņi slīdēja zemu, jo vulkāns tikai astoņi simti pēdu pacēlās pār okeana luneni.
Pusstundu pēc kanadieša pēdējām medībām mēs atkal bijām krasta zemākajā joslā. Te kā biezs paklājs auga jūras dilles, mazs čemurains nīgs, visai tīkams ēdiena aizdars. Konsels saplūca sev vairākus saišķus. Kas atlieca uz faunu, tad tūkstošiem te ņudzēja dažādu vēžveidīgu pasugu: omāri, vēži vientuļnieki, palemoni, zirnekļi un neskaitāmi gliemeži.
Šeit mēs uzgājām krāšņu alu. Visi trīs mēs ar patiku izlaidāmies smilktīs. Uguns bij nospodrinājusi alas emaljētās un spīdošās, viscaur vizlas putekļiem nobārstītās sienas. Neds Lends tās aptaustīja, izmēģinādams to biezumu. Es nevarēju atturēt smaidu. Saruna atkal vērsās uz to pašu nemitīgo bēgšanas jautājumu; es atzinu par iespējamu, neaizsteidzoties notikumiem priekšā, dot viņam cerību: kapteinis Nemo brauca uz dienvidiem tikai tādēļ, lai atjaunotu savu nātrijā krājumu. Es domāju, ka tagad viņš fuvosies Eiropas un Amerikas krastiem, bet tur jau kanadietis visvairāk varēja cerēt uz bēgšanas mēģinājuma labu izdošanos.
Kādu stundu mēs palikām šajā burvīgajā alā. Sākumā žirgtā valoda uz beigām kļuva arvien gausāka. Tāds kā snaudiens sāka mūs pārmākt. Un, tā kā man nebij nekāda iemesla tam pretoties, tad ari aizmigu cietā miegā.
Tad mani piepeši iztrauca Konsela balss:
— Ātrāk! ātrāk! — krietnais puisis kliedza.
— Kas noticis? — es vaicāju, pa pusei paceldamies.
— Mūs applūdina ūdens!
Es apgriezos. Ūdens ar straumi šļāca mūsu alā, un, tā kā moluski mēs nebijām, patiešām vajadzēja domāt par glābšanos.
Pcc dažiem acumirkļiem mēs jau bijām drošībā tās pašas alas virsotnē.
— Kas te atkal notiek? — Konsels vaicaja. — Atkal kāds jauns dabas brīnums?
— Nē, mīļais draugs, — es paskaidroju, — tas vienkārši ir paisums, jūras paisums, kas gribēja mūs pārsteigt tāpat kā Valtera Skota varoni! Tur, ārpusē, okeana ūdens ceļas, un pēc vispārējā dabas līdzsvara likuma jāceļas arī ezera līmenim. Labi, ka tikām cauri tikai ar vieglu peldi. Iesim nu uz «Nautilu» pārģērbties.
Pēc trim stundas ceturkšņiem mēs bijām nobeiguši savu apļa ceļojumu un atgriezāmies uz kuģa. «Nautila» ļaudis patlaban beidza iekraut nātriju, un mēs kuru katru brīdi varējām atkal doties ceļā.
Tomēr kapteinis Nemo nedeva nekāda rīkojuma. Vai viņš gribēja nogaidīt nakti, lai slepeni izbrauktu pa savu zemūdens ceļu? Varbūt.
Lai nu kā, bet otrā rītā «Nautils», atstājis savu ostu, atkal brauca pa klaju jūru, dažu metru dziļumā zem Atlantijas okeana līmeņa.
XI
SARAGGSAS JŪRA
«Nautila» virziens nemainījās. Pagaidām bij jāatmet visas cerības atgriezties Eiropas jūrās. Kapteinis Nemo ieturēja kursu tieši uz Āfrikas dienvidu ragu. Kurp gan viņš mūs veda? Es to neuzdrošinājos iedomāties.