Tajā dienā «Nautils» pārbrauca vienu no interesantākajām Atlantijas okeana daļām. Katram jau būs zināma lielā, siltā ūdens strāva, ko saucam par Golfa straumi. Novirzījusies garām Floridas pussalai, viņa plūst uz Spicbergenas salām. Bet, iekams tā iegriežas Meksikas līcī, ap 44° ziemeļu platuma straume sadalās divās attekās: galvenā plūst uz Īrijas un Norvēģijas krastiem, bet otrā, mazākā, pagriežas uz dienvidu augstienēm — Azoru salām un, no turienes apskalojusi Āfrikas krastus, loka līnijā nāk atpakaļ uz Antiļu salām.
Un šī otrā atteka, labāk sakot, izloka gredzens, ar savu silto ūdeņu versmi ierobežo to auksto, rāmo nekustīgā okeana daļu, ko sauc par Sara- gosas jūru, īstenu ezeru Atlantijas okeānā. Lielā okeana siltā straume tikai trijos gados tiek tam apkārt.
Pareizi sakot, Saragosas jūra apklāj itin visu nogrimušās Atlantidas- plašumu. Daudzi pētnieki pat domā, ka tajā sastopamie augi ir vēl šā nogrimušā kontinenta paliekas. Tomēr drīzāk ticams, ka visus šos augus, aļģes tin fokusas Golfa straume atnesusi no Eiropas un Amerikas krastiem.
Tāds bij apvidus, kur «Nautils» patlaban bij iekļuvis. Tas bij īsts zemūdens zālājs, klāts ar aļģēm, fukusām un ogām pilnām brūnaļģēm — tik biezām, ka kuģis tikai ar pūlēm izlauzās cauri. Kapteinis Nemo, negribēdams sava kuģa skrūvi laist darbā šādā jūras augu mudžeklī, turējās dažus metrus zem ūdens līmeņa.
Saragosas nosaukums cēlies no spāniešu vārda «sargazzo», kas nozīmē jūras augus. Šie augi patiešām apklāj visu šo milzīgo jūras baseinu. Tāpēc arī zinātnieks Mori savā grāmatā «Zemeslodes fiziskā ģeogrāfijā» dod šādu paskaidrojumu par šo ūdens augu sakopojumu Atlantijas rāmajos ūdeņos.
«Mani novērojumi ir dibināti uz visiem pazīstamiem mēģinājumiem. Ja iemetīsim ar ūdeni pildītā traukā korķa gabaliņus vai kādus peldošus priekšmetus, tad tie saskaņā ar ūdens riņķveidīgo griešanos centīsies savienoties ūdens centrā, proti, vismazāk kustīgā vietā. Šajā gadījumā mūs nodarbina Atlantijas okeāns, tas ir «trauks», Golfa straume — plūstošais, ūdens un Saragosas jūra — centrs, kurā notiek peldošo ķermeņu apvienošanās.»
Es pilnīgi piekritu Mori uzskatam un tagad varēju pārliecināties par šā uzskata pareizību tādos novados, kur eiropiešu kuģi nokļūst visai reti. Virs mums peldēja visdažādākie priekšmeti, aplipuši ar brūnajām aļģēm; tur bij Andu vai Klinšainajos kalnos nogāzti koku stumbri, ko Amazones vai Misisipi upes ieskalojušas okeānā; daudzas kuģu vraku paliekas, ķīļi, apšuves, kļuvuši tik smagi no daudzajiem gliemjiem, kas tos apklāja, ka vairs nevarēja turēties virs ūdens.
Visu 22. februara dienu mēs pavadījām Saragosas jūrā, kur zivis, kas labprāt pārtiek no jūras augiem un gliemjiem, atrod sev bagātīgu barību. Otra rītā okeāns atkal bij atguvis savu parasto izskatu.
No tā laika sākot, proti, no 23. februara līdz 12. martam, «Nautils» veselas divpadsmit dienas brauca zem okeana virspuses ar simts jūdžu ātrumu divdesmit četrās stundās. Acīm redzot kapteinis Nemo gribēja realizēt savu zemūdens ceļojumu, un es nešaubījos, ka, apbraucis apkārt Horna ragam, atkal atgriezīsies Klusā okeana dienvidu ūdeņos.
Nedam Lendam tātad bij iemesls uztraukties. Sajās salu tukšajās jūrās viņam nebij nekādu izredžu uz bēgšanu. Nekādu izredžu pretoties kapteiņa Nemo lēmumam. Atlika tikai padoties, bet, ko nevarēja panākt ar varu vai viltu, es cerēju sasniegt, pārliecinādams kapteini. Vai kapteinis Nemo, pabeidzis šo braucienu, mūs neatbrīvos pret zvērestu nekad neizpaust viņa esamības noslēpumu? Pret goda vārdu, ko mēs, protams, turētu, liet par šo delikāto jautājumu bij jārunā ar kapteini. Vai es šo jautājumu pratīšu pareizi nostādīt? Vai kapteinis jau pašā sākumā man nepateica, ka, lai saglabātu savas eksistences noslēpumu, viņš mūs uz visiem laikiem paturēs uz «Nautila»? Vai manu četru mēnešu klusēšanu viņš nevarēja iztulkot ka atzīšanos, ka esmu mierā ar savu stāvokli? Ja es tagad sāktu runāt ar viņu par tādiem jautājumiem, vai tas nevarēja modināt aizdomas un tikai kaitēt mūsu kādreiz varbūt labvēlīgam izredzēm? Es apsvēru šos jautājumus un beigās pateicu to arī Konselam, bet tas bij tāpat neziņā kā es. Vispār, lai gan es nemēdzu padoties grūtsirdībai, tomēr sapratu, ka diendienā zuda izredzes nokļūt Eiropā, jo kapteinis Nemo brauca arvien tālāk uz Atlantijas okeana dienvidiem.
Deviņpadsmit dienās, par kurām es minēju jau iepriekš, nekas sevišķs mūsu ceļojumā negadījās. Kapteini es redzēju tikai reti. Viņš strādāja. Bibliotēkā es bieži atradu atvērtas grāmatas, it īpaši dabas zinātniskas. Savā apcerējumā par zemūdens noslēpumiem es atradu uz lapu malām viņa piezīmes, kuras dažkārt nesaskanēja ar manu teoriju un atziņām. Bet kapteinis Nemo apmierinājās ar šīm piezīmēm un nestrīdējās ar mani. Dažreiz es dzirdēju viņa grūtsirdīgo spēli; tā bij dziļi izteiksmīga, bet viņš spēlēja tikai naktī, kad valdīja pilnīga tumsa un «Nautils» gulēja vientuļajā okeānā.
Šajā ceļojuma daļā dienās mēs pa lielākai tiesai braucām tikai virs jūras līmeņa. Jūra bij pilnīgi klaja. Retumis daži buru kuģi, vezdami Indijai kravu, aizbrauca Labās Cerības raga virzienā. Kādu dienu mūs vajāja vaļu mednieku kuģis, kas, bez šaubām, bij noturējis mūs par milzīgu un visai vērtīgu vali. Bet kapteinis Nemo negribēja ļaut saviem brašajiem jūrniekiem velti tērēt pūles un laiku un tāpēc izbeidza šīs medības, nonirdams zem līderis. Sis starpgadījums, likās, ļoti ieinteresēja Nedu Lendu. Man šķiet, es nemaldīšos, sacīdams, cik ļoti kanadictis nožēloja, ka šie zvejnieki ar savām harpūnām nespēja caururbt mūsu metāla vali.
Zivis, ko mēs ar Konselu šajā laikā novērojām, maz atšķīrās no cita platuma apvidos redzētām. Te galvenā kārtā var minēt tās briesmīgās skrimšļa zivis, kuras sadalās trijās sugās un ne mazāk kā trīsdesmit divās pasugās: svītrainās haizivis, pieci metri garas, plakanām galvām, platākām par rumpi, icapaļām astes spurām un septiņām melnām gareniskām līdzteku svītrām pār muguru; tad pērļu haizivis pelnu pelēkā krāsā ar septiņiem žaunu caurumiem un vienu pašu spuru uz muguras gandrīz pašā ķermeņa vidū.