Redzējām arī tā sauktos jūras suņus, visrijīgākās jūras zivis.
Dienām ilgi mūs pavadīja elegantu un žirgtu delfinu bari. Peldēdami bariņos pa pieci seši, tie kā vilki laukā kopīgi vajā savu medījumu. Delfinu garums trīs metri, ķermenis augšpusē melns, apakšā sārts, sīkiem retiem punktiņiem izraibots.
Un beigās Konsels vēl paspēja klasificēt lielu daudzumu spārnoto zivju. Bij ārkārtīgi pievilcīgi novērot, kā delfini tās medīja, uzbrukdami ar apbrīnojamu noteiktību. Lai viņas lidoja kur lidodamas, lai lieca kādus lokus liekdamas pat virs «Nautila», no delfinu atplestās rīkles izvairīties tām neizdevās. Tās bij triglas — milanas spīdošām mutēm, naktī tās kā ugunīgas svītras paziba gaisā un tad, līdzīgi zvaigznēm, sabira melnajā ūdenī.
Līdz 13. martam mūsu ceļojums norisinājās šādos apstākļos. Šajā dienā «Nautils» nodarbojās ar jūras dziļuma izmērīšanu, kas mani sevišķi interesēja.
Mēs bijām nobraukuši aptuveni trīspadsmit tūkstoš ljē no ceļojuma sākuma Klusajā okeānā. Patlaban atradāmies starp 45° 37' dienvidu platumu un 37° 53' rietumu garumu. Te bij tas apvidus, kur «Herolda» kapteinis De- nems ar četrpadsmit tūkstoš metru garu zondi nebij varējis aizsniegt dibenu. Tāpat tas nebij izdevies arī amerikaņu fregates «Kongress» leitnantam Parkeram ar piecpadsmit tūkstoš metru garu zondi.
Kapteinis Nemo bij nolēmis ar savu «Nautilu» nolaisties vislielākajā dziļumā, lai pārbaudītu visus šos mērījumus. Es sagatavojos pierakstīt šo mērījumu rezultātus. Salona logu aizvirlņi bij vaļā, kuģis veica nepieciešamos priekšdarbus viszemāko ūdens slāņu aizsniegšanai.
Pats par sevi saprotams, ka tik dziļi nonirties nebij iespējams ar piepildītu rezervuāru palīdzību. Varbūt tie nemaz nespētu pietiekoši palielināt
16 — Žils Verns «Nautila» ūdens izspiedes svaru. Bez tam, lai atkal paceltos virspusē, nepieciešams atsvabināties no liekā ūdens, un sūkņi nebūtu pietiekoši stipri pārveikt ārējo spiedienu.
Kapteinis Nemo nolēma aizsniegt okeana dibenu pa pietiekoši slīpu diagonallīniju leņķī pret «Nautila» ūdenslīniju. Tad ar vislielāko ātrumu iedarbināja skrūvi, tās četri spārni ar neaprakstāmu spēku sāka kult ūdeni.
No šā varenā dzinējspēka «Nautila» korpuss drebēja kā skanīga stīga un vienmērīgi grima ūdenī. Mēs ar kapteini Nemo salonā vērojām manometru, kura adata strauji noliecās. Drīz vien jau bijām cauri zivju visvairāk apdzīvotai ūdens zonai. Dažas šo dzīvnieku sugas var dzīvot vienīgi jūras un upju virspusē, turpretim citas, gan mazākā daudzumā, mājo tikai lielākos dziļumos. Starp tām es novēroju lieksanšas, sevišķu jūras suņu pasugu ar sešām elpojamām atverēm, teleskopus ar milzīgām acīm, pelēkos malar- matus vai torasinus ar melnām krūšu spurām un bālgansārtām kaula krūšu bruņām un pēdīgi tā saucamos «grenadierus», kuri dzīvo tūkstoš divi simti metru lielā dziļumā un iztur simts divdesmit atmosfēru lielu spiedienu.
Es apvaicājos kapteinim Nemo, vai viņš novērojis zivis arī vēl lielākā dziļumā.
— Zivis gan reti, — viņš atbildēja. — Bet ko saka mūsdienu zinātne par šādiem jautājumiem?
— To, kapteiņa kungs, ka tuvāk okeana dibenam augu valsts izbeidzas drīzāk nekā dzīvnieku. Mums ir zināms, ka tur, kur vēl var sastapt dzīvniekus, ūdens auga vairs nav neviena. Zināms, ka austeres un citi gliemji dzīvo divi tūkstoši metru dziļumā un ka pazīstamais polārjūru pētnieks Meks Klintoks izvilcis dzīvu jūras zvaigzni no divi tūkstoši pieci simti metru liela dziļuma. Zināms, ka karaliskās flotes kuģa «Buldogs» ļaudis tādu pašu jūras zvaigzni izzvejojuši divi tūkstoši seši simti asu, tātad vairāk kā jūdzes dziļumā. Bet varbūt kapteinis Nemo kungs man pateiks to, kas zinātnei vēl nav pazīstams.
— Nē, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — es nebūšu tik nepieklājīgs. Tomēr vaicāšu jums, kā jūs izskaidrojat dzīvnieku iespēju mitināties tik lielos dziļumos?
— To es izskaidroju ar diviem iemesliem, — es atteicu. — Vispirms ar to, ka nevienāda sāļuma un blīvuma radītās vertikālās straumes ūdenī saceļ kustību, ar kuru pietiek primitivo jūras liliju un jūras zirdziņu dzīvībai.
■— Tas pareizi, — kapteinis apstiprināja.
Un tālāk — skābeklis ir nepieciešams katras dzīvības uzturēšanai, bet mēs zinām, ka lielākā dziļumā šī viela nebūt nemazinās, bet gan vēl pieaug un ka apakšējo ūdens slāņu spiediens veicina tās koncentrāciju.
— Kā?! — kapteinis Nemo iesaucās mazliet pārsteigts. — Tad arī tas ir zināms! Jā, profesora kungs, labi, ka tas zināms, jo tā ir patiesība. Es vel varu norādīt, ka zivju peldpūslī ir vairāk slāpekļa nekā skābekļa, kad tas nozvejo ūdens virspusē, un vairāk skābekļa neka slāpekļa, ja tās izvelk no lielāka dziļuma. Tas pierāda jūsu atziņu pareizību. Bet nu turpināsim savus novērojumus.
Mani skatieni pavērsās uz manometru. Instruments rādīja seši tūkstoši metru lielu dziļumu. Jau veselu stundu mēs bijām nirušie's lejup. Savu slīpo plātņu virzīts, «Nautils» grima joprojām. Tuksnesīgais ūdens klajums bij tik brīnišķīgi caurspīdīgs un dzidrs, ka to aprakstīt nemaz nav iespējams. Pec stundas mēs bijām trīspadsmit tūkstoši metru, tas ir, trīs un ceturtdaļu jūdzes dziļi, bet dibens vēl vienmēr nebij saskatāms.
Taču četrpadsmit tūkstoši metru dziļumā es sāku saskatīt melnas klinšu virsotnes paceļamies ūdenī. Šīs kalnu virsotnes varēja būt Himalaju vai Monblana augstumā, pat vēl augstākas, un tāpēc bezdibeņu dziļums vel vienmēr nebij aprēķināms.