Lai gan spiediens bij milzīgs, «Nautils» joprojām grima dziļāk. Es jutu, ka tērauda plāksnes dreb skrūvju savienojuma vietās, sijas izliecās lokā, starpsienas kņirkstēja, likās, ka salona logi sašķiebtos no ūdens spiediena. Spēcīgi būvētais kuģis, bez šaubām, padotos ūdens svaram, ja tas, pēc kapteiņa vārdiem, nebūtu tik izturīgs kā masivs bluķis.
Šajās bezgala dziļajās klinšu spraugās es pamanīju vēl dažus gliemežus, serpulas un spinorbas, kā arī dažādas jūras zirdziņu pasugas.
Bet drīz izzuda arī šie pēdējie dzīvnieki, un triju jūdžu dziļumā «Nautils» pārbrauca zemūdens dzīvnieku valsts robežām, tāpat kā balons, gaisā paceldamies, paceļas pāri elpojamās atmosfēras slānim. Mēs bijām sasnieguši sešpadsmit tūkstoši metru jeb četru ljē dziļumu, un «Nautila» sienām bij jāiztur tūkstoš seši simti atmosfēru spiediens vai tūkstoš seši simti kilogramu katram tā virsmas kvadrātcentimetram.
— Kas par piedzīvojumu! — es iesaucos. — Braukt pa šiem dziļumiem, kur cilvēks vēl nekad nav nolaidies! Redziet, kapteiņa kungs, šīs lieliskās klintis, zemeslodes pēdējo slāni, šīs tuksnešainās alas, kur nekāda dzīvība vairs nav iespējama! Kādi neredzēti apvidi, un cik žēl, ka no tiem saglabāsim tikai neskaidras atmiņas.
— Varbūt jums patiktu, — kapteinis Nem$ vaicāja, — paņemt līdzi vairāk kā tikai neskaidras atmiņas?
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu teikt, ka nekas nav vieglāk kā paņemt līdzi fotogrāfisku uzņēmumu no šiem zemūdens apgabaliem.
Man neatlika laika pat izbrīnās saucienam par šo jauno kapteiņa Nemo priekšlikumu; uz viņa pavēli salonā tika ienests fotoaparats. Salona logi bij plaši vaļā, elektriskas gaismas apspīdētais ūdens klajums bij pārredzams pilnīgi skaidri. Nevienas ēnas, ne tā vismazākā traucējuma mūsu mākslīgai gaismai. Visspilgtākais saules spožums nebūtu izdevīgāks fotografēšanas darbam. Skrūves dzīts un virzītāju plātņu turēts, «Nautils» palika nekustīgi stāvam. Aparats tika pavērsts pret šo zemūdens apgabalu, un pēc dažiem acumirkļiem mums bij rokā lielisks uzņēmuma negatīvs.
Es esmu uzglabājis šo pozilivo pierādījumu. Tajā redzamas pirmatnējās, saules gaismas nekad neapspīdētās klintis, zemūdens graniti visdziļākajā zemeslodes iedobumā, dziļās alas, izdobtās grēdas, nepārspējami skaidrās veidojuma līnijas ar smailām melnām virsotnēm1 , it kā kāda flāmu mākslinieka gleznotas. Tālāk kalnāju apvārsnis ar brīnišķīgiem viļņotiem izlokiem ainavas pakaļējā plānā. Es nespēju attēlot šīs gludās, spodrās, melnās klintis bez sūnām, bez mazākā plankumiņa, dīvaini veidotas un stingri novietotas uz smilkšu paklāja, kas laistījās elektrisko uguņu spožumā.
Bet, nobeidzis fotografēšanas darbu, kapteinis Nemo man teica:
— Laiks doties atpakaļ, profesora kungs. Nevar pārmērīgi izmantot šo situāciju, ne pakļaut «Nautilu» pārāk ilgi tādam spiedienam.
— Tad dosimies atpakaļ, — es teicu.
— Saturieties!
Es nepaguvu aptvert, kāpēc kapteinis Nemo mani tā brīdina, kad jau biju nosviests zemē uz grīdas.
Pēc kapteiņa signālā skrūve bij apstādināta, plātnes pagrieztas vertikāli, un «Nautils» kā balons klajā gaisā zibeņātri šāvās augšup. Ar skaļu šal- cienu tas šķēla ūdens masas. Nekādas detaļas tur vairs nebij saskatāmas. Četrās minūtēs tas noskrēja tās četras jūdzes, kas to šķīra no okeana virspuses, un kā lidojoša zivs, izniris ārpusē, atkrita atpakaļ, uzšļakstīdams viļņus augstu jo augstu gaisā.
XII
KAŠALOTI UN VAĻI
Nakti no 13. uz 14. martu «Nautils» no jauna pavērsās pret dienvidiem. Man šķita, ka no Horna raga viņš griezīsies uz rietumiem, lai atkal dotos Klusajā okeānā un nobeigtu tur savu pasaules apceļojumu. Tomēr tas nenotika, kuģis turpināja joprojām savu ceļu pret dienvidiem. Uz kurieni tas īsti devās? Uz dienvidpolu? Tas būtu neprātīgi. Man sāka likties, ka kapteiņa pārgalvība pilnīgi attaisno Neda Lenda bažas.
Jau ilgāku laiku kanadietis man nekā vairs nestāstīja par saviem bēgšanas plāniem. Viņš bij kļuvis atturīgāks un klusāks. Es redzēju, ka šis ilgais ceļojums stipri nospiež viņu. Nomanīju, ka dusmas viņā auga ar katru dienu. Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās; es biju pastāvīgās rūpēs, ka viņš ar savu nevaldāmo dabu neizdara ko pārsteidzīgu.
14. martā viņš ar Konselu ienāca manā kajitē. Es apvaicājos, ko viņi vēlas.
— Kaut ko pavaicāt, — kanadietis atbildēja.
— Runājiet, Ned.
— Kā jūs domājat, cik ļaužu ir uz «Nautila»?
— To es nevaru pateikt, draugs.
— Man šķiet, ka kuģa vadīšanai daudz cilvēku nav vajadzīgs.
— Patiešām, — es atbildēju, — ar tik teicamām mašinām te jau pietiktu cilvēku desmit.
— Labi, — kanadietis noteica. — Kāpēc lai to būtu vairāk?
— Kāpēc? — es atkārtoju.
Es cieši paskatījos Nedā Lendā, kura nodomi nemaz nebij grūti uzminami.
— Tāpēc, ja ticu savai nojautai un kapteini Nemo esmu pareizi sapratis, «Nautils» nav tikai vienkāršs kuģis, bet arī patvēruma vieta tiem, kuri, tāpat kā viņu kapteinis, sarāvuši visus sakarus ar zemi.
— Var jau būt, — Konsels iebilda, — bet galu galā «Nautilā» var tomēr ietilpt tikai zināms skaits cilvēku, un vai profesora kungs nevarētu uzzināt viņu vislielāko daudzumu?
— Kādā veidā, Konsel?
— Ar aprēķinu. Profesora kungam ir zināms kuģa tilpuma lielums un arī tā gaisa daudzums. Ievērojot gaisa normu, kas katram cilvēkam nepieciešama elpošanai, un to, ka «Nautilam» ik pa divdesmit četrām stundām jāpaceļas virs ūdens …
Konsels aprāva savu teikumu, bet es noģidu it labi, kas viņam padomā.
— Es tevi saprotu, — es teicu, — bet šim viegli iespējamam aprēķinam tomēr nevarēs lāgā ticēt.