— Tas nav no svara, — Neds Lends ietiepīgi uzsvēra
— Aprēķins būs šāds, — es teicu. —• Viens cilvēks patērē stundā tik daudz skābekļa, cik tā ir simts litros gaisa, jeb divdesmit četrās stundās tik daudz, cik skābekļa ir divi tūkstoši četri simti litros. Tātad jāuzzina, cik reiz divi tūkstoši četri simti litru ietilpst «Nautilā».
— Pilnīgi pareizi, — Konsels piebilda.
— Ja «Nautila» tilpums ir pusotra tūkstoša tonnu, bet katrā tonnā tūkstoš litru, tad «Nautilā» ietilpst pavisam viens miljons pieci simti tūkstoši litru gaisa, un ja tos izdalām uz divi tūkstoši četri simti …
Es steigā parēķināju ar zīmuli.
— … tad iznāk seši simti divdesmit pieci. Tas nozīmē, ka gaisa, kas ietilpst «Nautilā», pilnīgi pietiek seši simti divdesmit pieciem cilvēkiem divdesmit četru stundu laikā.
— Seši simti divdesmit pieciem! — Neds atkārtoja.
— Bet ticiet man, — es vēl piebildu, — ka mēs, pasažieri, kopā ar matrožiem un virsniekiem nebūsim vairāk kā tikai desmitā daļa no šā skaita.
— Trijiem cilvēkiem tas tomēr par daudz! — Konsels nomurmināja.
— Tātad, mīļais Ned, varu jums tikai ieteikt paciesties.
— Un ne tikai paciesties, — Konsels piebilda, — bet pat padoties.
Konsels bij pateicis pareizo vārdu.
— Tomēr galu galā, — es turpināju, — kapteinis Nemo nevar mūžam braukt tikai uz dienvidiem! Viņam būs jāapstājas vismaz pie ledus kalniem un no turienes jāgriežas atpakaļ civilizētās pasaules jūrās. Tad arī būs īstais laiks atkal padomāt par Neda Lenda projektiem.
Kanadietis pārbrauca ar plaukstu pār seju, pašūpoja galvu un, nekā vairāk neteicis, aizgāja.
— Lai profesora kungs atļauj man pateikt, ko esmu novērojis, — Konsels ierunājās. — Nabaga Neds nemitīgi domā par to, kas nav iespējams. Vienmēr viņam prātā bijušie laiki. Viņš ilgojas pēc visa tā, kas mums še liegts. Vecās atmiņas nomāc to un uzbudina. To jau var arī saprast. Ko tad viņš še lai dara? Itin nekā. Viņš nav zinātnieks kā profesora kungs, jūras brīnumi viņu nesaista tā kā mūs. Viņš būtu gatavs riskēt ar visu, lai tikai varētu nokļūt kādā savas dzimtās pilsētas krodziņā!
Viegli saprotams, ka, brīvas un aktivas dzīves pieradušam, kanadietim bezdarbs un vientulība uz kuģa likās nepanesami. Reti te gadījās tādi notikumi, kas viņu varēja valdzināt. Tomēr tajā dienā kāds notikums viņā modināja skaisto harpunista dienu atmiņas.
Ap pulksten vienpadsmitiem rītā «Nautils», braukādams virs ūdens, iekļuva vaļu barā. Šī satikšanās mani nemaz nepārsteidza, jo es jau zināju, ka neatlaidīgi vajātie vaļi meklē patvērumu augsto platuma grādu ūdeņos.
Valim ir visai liela nozīme jūrnieku dzīvē un ģeogrāfiskajos atradumos. Vaļi, aizvilinādami vispirms baskus, tad asturiešus, vēlāk angļus un holandiešus, tos norūdījuši pret okeānā draudošām briesmām un aizveduši arvien tālāk un tālāk no vienas okeana malas līdz otrai.
Jūra bij gluži rāma, mēs sēdējām uz «Nautila» klāja; šajos apvidos patlaban valdīja oktobris ar jaukām rudens dienām. Kanādietis nebij maldījies, sazīmēdams kādu vali apvārsnī pret austrumu pusi. Uzmanīgi lūkodamies, viņš bij saskatījis kādu melnu muguru paceļamies no ūdens un atkal ienirstam piecas jūdzes attālu no «Nautila».
— Ak! — Neds Lends iesaucās. — Ja es patlaban būtu uz vaļu mednieku kuģa — kādu prieku man sagādātu šī satikšanās! Tas ir ļoti liels dzīvnieks. Paraugieties, ar kādu spēku tā nāsis šļāc augšup gaisa un garaiņu strūklas! Velns lai parauj! Kāpēc es esmu piekalts pie šā dzelzs gabala!
— Kā Ned? — es ievaicājos. — Vai tad jūs vēl neesat atmetis savas vecās zvejnieka paražas?
— Vai jūs domājat, profesora kungs, ka vaļu mednieks kādreiz var aizmirst savu amatu? Vai iespējams aizmirst tādu medību pārdzīvojumus?
— Vai šajās jūrās jūs nekad neesat medījis, Ned?
— Nekad, profesora kungs. Tikai ziemeļu jūrās un tur visvairāk Be- ringa un Devisa šaurumos.
— Tātad dienvidu jūru vaļi jums nav pazīstami. Līdz šim jūs esat medījis tikai baltvaļus, bet tie neuzdrošinās doties ekvatora joslas siltajos ūdeņos.
— Ak profesora kungs, ko jūs man stāstāt! — kanadietis atsaucās diezgan neticīgi.
— Stāstu patiesību.
— Ko niekus! Kad es jums saku, es pats sešdesmit piektajā gadā, tas ir, pirms divarpus gadiem, pie Grenlandes nomedīju vali, kuram sānos rēgojās Beringa jūras zvejnieka harpūna. Sakiet man, kā Amerikas rietumos ievainotu vali būtu iespējams nomedit Amerikas austrumos, ja tas, vai nu no Horna, vai Labās Cerības raga dodoties, nebūtu pārpeldējis ekvatora ūdeņus.
— Es domāju tāpat kā draugs Neds, — Konsels iebilda, — un gaidu, ko profesora kungs uz to atbildēs.
— Profesora kungs jums, mīļie draugi, atbildēs, ka vaļi lokalizējas un zināmas sugas apdzīvo zināmas jūras, kuras tas nekad neatstāj. Un, ja kāds no šiem dzīvniekiem no Beringa jūras varējis nokļūt Devisa šaurumā, tad tikai tāpēc, ka ir kāda izeja no vienas jūras otrā — vai nu gar Amerikas, vai Āzijas krastiem.
— Jūs gribat, lai jums ticu? — kanadietis jautāja, vienu aci piemiedzis.
— Profesora kungam jātic, — Konsels teica.
— Tātad, — kanadietis atsāka, — ja es šajās jūrās neesmu medījis, tad man arī to vaļi būtu nepazīstami?
—• Es jums jau teicu, Ned.
— Jo vairāk iemesla ar tiem iepazīties, — Konsels piebilda.
— Redziet! Redziet! — kanadietis uztraukts iesaucās. — Viņš tuvojas mums! Viņš nāk tieši šurp! Viņš par mani ņirgājas! Viņš zina, ka es neko nevaru pret to iesākt.
Neds piecirta kāju. Viņa roka trīsēja, vēcinādama iedomātu harpunu.
— Vai šie vaļi ir tikpat lieli kā ziemeļu jūrās? — viņš vaicāja.
— Gandrīz tikpat, Ned.
— Esmu redzējis lielus vaļus, profesora kungs, vaļus, kuri bij līdz simts pēdu gari. Man ir gadījies dzirdēt, ka pie Aleutu salām esot pat simts piecdesmit pēdu gari.
— Tas nu gan liekas pārspīlēts, — es atteicu. — Šie dzīvnieki pieder pie vaļu sugas, viņiem ir muguras spuras, un, tāpat kā kašaloti, tie ir mazāki nekā īstie vaļi.