Kas tas bij par slaktiņu! Kas par troksni ūdens virspusē! Kā svilpa un stenēja šie pārbiedētie kustoņi! Sos citkārt tik rāmos ūdeņus viņu astes sakūla veselos viļņu vālos.
Veselu stundu ilga šis homeriskais slaktiņš, kur kašalotiem nebij glābiņa. Vairākkārt, sapulcējušies pa desmitiem un dučiem, tie mēģināja sašķaidīt «Nautilu» ar savu smagumu. Pa salona logiem bij redzamas viņu milzīgās, zobu pilnās rīkles un drausmīgās acis. Neds Lends vairs nevarēja savaldīties, viņš draudēja tiem un lādējās. Bij dzirdams, ka tie pieķērās mūsu kuģim kā suņi, kas uzbrūk meža cūkai. Bet «Nautils», spēcīgās skrūves trenkts, viņus izklaidēja, notrieca dzelmē vai izmeta augšup ūdens virspusē, nejuzdams ne viņu triecienus, ne milzīgo svaru.
Beidzot sablīvētā kašalotu masa bij izkliedēta, ūdens atkal norima. Es jutu, ka mēs paceļamies virs ūdens līmeņa. Lūka tika atvērta, un mēs steidzāmies uz klāja.
Viss ūdens bij noklāts sašķaidītiem ķermeņiem. Visšausmīgākā eksplozija ar tādu spēku nebūtu saplosījusi, sadragājusi un saskaldījusi šīs milzīgās gaļas masas. Mēs braucām starp šiem lielajiem ķermeņiem ar zilganām mugurām un balsnējiem, briesmīgi caurdurtajiem vēderiem. Daži izbiedēti, bēgoši kašaloti vēl bij redzami pie apvāršņa. Ūdens vairāk jūdžu visapkārt bij gluži sarkans, un «Nautils» brauca pa asins jūru.
Kapteinis Nemo iznāca pie mums.
— Nu, meistar Lend?
— Ko lai saku, kapteiņa kungs, — kanadietis nomierinājies atbildēja. — Tas patiešām ir drausmīgs skats. Bet es neesmu miesnieks, es esmu mednieks; tas te bij tikai slaktiņš.
— Kaitīgu kustoņu slaktiņš, — kapteinis atbildēja, — un «Nautils» nebūt nav miesnieka duncis.
— Man tomēr labāk patīk mana harpūna, — kanadietis atteica.
— Katram savs ierocis, — kapteinis piezīmēja, cieši pavērdamies Nedā Lendā.
Es baidījos, ka kanadietis aiz sapīkuma neizdara kādu pārsteidzību, kurai varētu būt ļaunas sekas. Bet dusmas viņam aizmirsās, ieraugot kādu vali, kuram «Nautils» patlaban piebrauca klāt.
Dzīvnieks nebij paguvis izbēgt kašalota zobiem. Es pazinu dienvidjūru vali ar plakanu galvu un gluži melnu. Nabaga kustonis ar pārkostu vēderu gulēja uz sāniem un bij beigts. Viņa sakropļoto spuru galā bij pieķēries kāds mazulis, kuru valim nebij laimējies izglābt no nāves. No mātītes vaļējās mutes ūdens burbuļodams plūda kā strautiņš pa ragvielas bārdu.
Kapteinis Nemo virzīja «Nautilu» cieši klāt nobeigtajam dzīvniekam. Ar izbrīnu es redzēju, ka divi kuģa matroži uzkāpa uz vaļa sāniem un izspieda no viņa zīdekļiem visu pienu, kas tur bij iekšā, — pavisam divas vai trīs mucas.
Kapteinis pasniedza man tasi šā vēl gluži siltā piena. Es nevarēju atturēties, neizrādījis riebumu pret tādu dziru. Viņš apgalvoja, ka piens esot garšīgs un ne ar ko neatšķiroties no govs piena.
Es nobaudīju un piekritu kapteiņa atziņai. Tas tātad bij ļoti noderīgs papildinājums mūsu pārtikas krājumiem, jo tā sviests vai siers varēs sniegt patīkamu pārmaiņu mūsu ikdienas ēdienos.
Tajā dienā es nomanīju, ka Neda Lenda attieksmes pret kapteini kļūst arvien ļaunākas un ļaunākas, tāpēc apņēmos vērīgi uzmanīt kanadieša nodomus un izturēšanos.
XIII
LEDUS VALSTĪBĀ
Atkal «Nautils» devās savā negrozāmā virzienā pret dienvidiem. Ar lielu ātrumu kuģis virzījās pa piecdesmito meridiānu. Vai gan tas gribēja aizsniegt polu? Es tam neticēju, jo līdz šim visi mēģinājumi aizsniegt šo vietu uz zemeslodes taču bij beigušies bez panākumiem. Arī laiks jau bij labi paritējis uz priekšu, jo 13. marts antarktiskajos apvidos sakrīt ar 13. septembri ziemeļu daļā, un ar to sākas dienas un nakts viengaruma periods.
14. martā es ap 55° platuma pamanīju pirmos ledus, vienkāršus zilgana ledus blāķus divdesmit un divdesmit piecu pēdu garumā; tie' izveidoja rifus, ap kuriem bangoja okeana viļņi. «Nautils» visu laiku turējās virs ūdens. Neds Lends bij jau zvejojis arktiskajās jūrās, tāpēc peldošie ledus kalni viņu nebūt nepārsteidza. Mēs ar Konselu tos gan apbrīnojām pirmo reizi. Dienvidu pusē gar apvārsni stiepās žilbinoši balta svītra. Angļu vaļu mednieki lo iesaukuši par «ice-blinck»[13]. lai cik biezi mākoņi, tie to nespēj aizslēpt. Sī baltā svītra vēstī milzīgu ledus lauku tuvumu.
Tiešām, drīz vien jau parādījās daudz lielāki ledus blāķi, kuru mirdzums mainījās atkarībā no kaprizās miglas. Daži no tiem bij zaļām līkumotām it kā sērskābā vara rievotām cīpslām. Citi atkal saules caurspīdēti kā milzīgi ametista gabali. Daži atstaroja gaismu savu kristālu tūkstoš šķautnēs. Citi atplaiksnījās kaļķakmens spilgtām nokrāsām kā būvmateriāls, kura pietiktu veselas marmora pilsētas uzcelšanai.
Jo tālāk mēs braucām uz dienvidiem, jo vairāk un lielākas sastapām šīs peldošās salas. Tūkstošiem polarputnu mājoja uz tām. Tur bij vētras putni, dūnu putni un garlakas, kas mūs apdullināja ar saviem brēcieniem. Daži no tiem «Nautilu» noturēja par kāda beigta vaļa ķermeni, tie atlaidās nomesties uz tā un knābāja kuģa skanošās plāksnes.
Šajā ceļojumā pa ledus klajumiem kapteinis Nemo bieži uzturējās uz klaja. Uzmanīgi viņš vēroja šos vientulīgos apvidus. Dažreiz es redzēju tā mierīgo skatienu spēji aizliesmojamies. Vai gan šajās cilvēkam nepieejamās polarjūrās viņš jutās kā savās mājās un kā visu šo neizmērojamo plašumu valdnieks? Varbūt. Bet runāt viņš nekā nerunāja. Stāvēja nekustēdamies un atguvās tikai tad, kad pamodās pieraduša jūrnieka instinkti. Pats veikli vadīdams «Nautilu», viņš izvairījās no sadursmēm ar ledus masām, starp kurām dažas bij vairāk jūdžu garas un septiņdesmit līdz astoņdesmit metru augstas. Bieži vien viss apvārsnis likās pilnīgi aizsprostots. Ap sešdesmito platuma grādu nevienas spraugas ledū vairs nevarēja saskatīt. Tomēr kapteinis Nemo pārmeklēja rūpīgi un ikreiz atrada kādu šauru plaisu, kurā drošsirdīgi devās iekšā, labi zinādams, ka aiz kuģa tā tūliņ aizvērsies.