Un tā, šīs veiklās rokas vadīts, «Nautils» izkļuva cauri visiem ledus slāņiem, kurus sajūsminātais Konsels pēc formas vai lieluma sašķiroja vairākās grupās: aisbergi jeb ledus kalni, aisfildi jeb ledus lauki, draiftaisi jeb peldošais ledus, drumslainais ledus, ko, apaļos gabalos salauzītu, sauc par «plachu», bet slaidās strēlās par «streamu».
Temperatūra bij diezgan zema. Termometrs ārpusē rādīja divus vai trīs grādus zem nulles. Bet mēs bijām ģērbušies siltos roņu vai kotikādas kažokos. Elektrisko aparatu apsildītās «Nautila» iekšējās telpas bij pietiekoši siltas vislielākajā aukstumā. Taču pietika jau tikai nolaisties dažus metrus zem ūdens līmeņa, lai atrastu viegli paciešamu temperaturu.
Pirms diviem mēnešiem mēs šajos platuma grādos būtu pieredzējuši nebeidzamu dienu, bet patlaban nakts jau bij divi trīs stundas gara, un vēlāk šajos pola apvidos iestāsies veselus sešus mēnešus nepārtraukta tumsa.
15. martā mēs nobraucām garām paralelei, uz kuras atrodas Jaunšotlan- des un Dienvidorkneju salas.
16. martā ap astoņiem rītā, turēdamies piecdesmit piektā meridiānā virzienā, «Nautils» pārbrauca Dienvidpola lokam. Ledus mūs ieslēdza no visām pusēm un aizsprostoja apvārsni. Tomēr kapteinis Nemo spraucās cauri spraugām citai pēc citas un turpināja ceļu vēl tālāk.
— Uz kurieni īsti viņš dodas? — es jautāju.
— Uz priekšu, — Konsels atbildēja. — Tomēr, kad tālāk vairs nebūs iespējams, viņš apstāsies.
— Nu par to es negalvoju ,— es iebildu.
Atzīstos vaļsirdīgi, ka šī dēkainā ekskursija man ārkārtīgi iepatikās. Nevaru pasacīt, cik ļoti mani aizgrāba jauno apvidu brīnišķais skaistums. Ledus bij izveidojies viskrāšņākajās formās. Vietām tas bij sagrupējies it kā kāda austrumnieku pilsēta ar neskaitāmām mošejām un minaretiem; citur kā zemestrīces sagrauta un gruvešos pārvērsta pilsēta. Nemitīgi mainošas ainavas, slīpo saules staru apmirdzētas vai arī pelēkas miglas un sniega puteņu aizklātas. Un tad no visām pusēm sprādzienu troksnis, veselu ledus kalnu sabrukumi, pie kam ainavas mainījās kā fantastiska gaismas caurstrāvota milzu panorama.
Kad «Nautils» uz brīdi iegrima, lai izvairītos kādam sagruvumam, visi šie trokšņi zem ūdens bij dzirdami drausmīgi spalgi, bet lejup šļūdošās ledus masas bīstami saviļņoja ūdeni līdz pašiem okeana dziļumiem. «Nautilu» šūpoja un svaidīja kā trakojošu elementu varā pamestu kuģi. Bieži vien, neredzēdams nekādu izeju, es iedomājos, ka nu mēs esam cietumnieki uz visiem laikiem; bet, instinkta vadīts, kapteinis Nemo pēc vismazākajām pazīmēm ikreiz atrada kādu jaunu spraugu. Nekad viņš nekļūdījās, novērodams sīkās zilganās ūdens svītras ledus kalnos. Tad es vairs nešaubījos, ka viņš ar savu «Nautilu» jau agrāk apbraukājis šīs antarktiskās jūras.
Taču 16. martā ledus klajums galīgi aizšķēršļoja mums ceļu. Tas vēl nebij mūžīgais ledus, bet aukstuma cieši sasaldētais ledus lauks. Tomēr kapteini Nemo arī šis šķērslis neaizturēja; ar šausmīgu spēku «Nautils» devās ledus laukā. Kā ķīlis tas šķēla pušu kraukstošo trauslo masu. Tas bij it kā bezga-
Uga spēka triekts senatnes tarans. Augstu gaisā uzmestās ledus drumslas kā krusa bira ap mums. Vienīgi ar savu paša dzinējspēku kuģis izlauza sev brīvu ceļu. Dažreiz, inerces dzīts, tas uzskrēja virs ledus un salauza to ar savu svaru; citreiz atkal, paslīdis zem ledus, vienkārši ļodzīdamies saplēsa to slaidās šķeltnēs.
Tajās dienās mūs bij apsēdušas visādas kļūmes. Gadījās tik bieza migla, ka pat klāju no viena gala līdz otram nevarēja pārredzēt. Vēji mainīdamies plosījās no visām apvāršņa pusēm. Sniegs sagula tik cietiem slāņiem, ka nācās to ar kapļiem izkalt. Piecu grādu salā «Nautils» no ārpuses pavisam apledoja. Buru kuģis te nekur netiktu uz priekšu, jo visas tā buras un rājas apledotu.
Tikai bez ogļu kurināmā, vienīgi elektriskā motora dzīts bezburu kuģis varēja iedrošināties doties šajos polarapvidos.
Šādos apstākļos barometrs vienmēr stāvēja ļoti zemu. Nokrita pat līdz 73°5'. Uz kompasa norādījumiem vairs nevarēja palaisties. Līdzsvaru zaudējusī adata svaidījās pavisam pretrunīgi, jo vairāk tuvojāmies magnētiskajam polam, kurš nebūt nesakrīt ar zemeslodes dienvidpolu. Pēc Hanstena aprēķina, dienvidpols atrodas apmēram starp 70° platuma un 130° garuma, bet, pēc Diperē apgalvojuma, — starp 135° garuma un 70°30' platumu. Nācās pārnest kompasu dažādās vietās uz kuģa, savākt novērojuma skaitļus un tad uzmeklēt vidējo. Bet daudzreiz vajadzēja ņemt palīgā arī nobrauktā ceļa aprēķinus, kas bij visai nedrošs līdzeklis, jo virziens izlocījās pa līkumotām līnijām un pieturas punkti mainījās nemitīgi.
Beidzot, 18. martā, pēc divdesmit veltiem izlaušanās mēģinājumiem,. «Nautils» palika stāvam galīgi iestrēdzis. Tas vairs nebij ne ledus lauks, ne ledus blāķi, bet bezgalīga, nekustīga, citcitā sablīvētu kalnu grēda.
— Ledus! Sastrēgums! — kanadietis teica.
Es saprotu, ka kanadietim, tāpat kā visiem polarbraucējiem, kas te bij ieradušies pirms mums, tas bij nepārvarams šķērslis. Ap pusdienas laiku saule uz mirkli parādījās pie debesīm; kapteinis pēc diezgan rūpīga izmērī- juma aprēķināja, ka mēs atrodamies starp 51°30' garuma un 67°39' dienvidu platuma. Tā jau bij ļoti tāla vieta antarktiskajos apvidos.
Ledus klaja jūra vairs nekur nebij saskatāma. Zem «Nautila» durkļa pletās plašs paugurains klajums ar aplauzītiem lieliem ledus gabaliem, ar spocīgi veidotām ledus šķeltnēm, gluži kā upes virspusē īsi pirms ledus iešanas, tikai daudz milzīgākos apmēros. Vietvietām divi simti pēdu augstu gaisā slējās virsotnes ar smailiem galiem; tālāk stāvās klintis ar asām smailēm un pelēksnējā krāsā, kurās kā milzu spogulī atspīdēja miglas aizplīvurotas saules retie stari. Un pār visu šo tuksnesīgo apvidu drausmīgs klusums, ko tikai lāgu lāgiem iztrauca kāda vētras vai dunu putna spārnu šalkoņa. Te viss likās apledojis, arī skaņa.