Es stāvēju, padevies šīs pārsteidzošās atziņas varai, un nākamajā brīdī man iešāvās prātā visbaigākie jautājumi. Bļaudami un urkšķēdami dīvainie radījumi cits pēc cita sāka lēkt gaisā. Vienam paslīdēja kāja, un kādu mirkli viņš palika uz visām četrām, iekām tika atkal augšā. Tanī momentā pietiekami skaidri atplaiksnījās šo briesmoņu patiesais dzīvnieciskums.
Es pagriezos pēc iespējas klusāk un, lāgiem sastingdams aiz bailēm, ka mani nodos zara brīkšķis vai lapas čabiens, steidzos atpakaļ krūmos. Pagāja labs laiks, iekām kļuvu drošāks un uzdrīkstējos kustēties brīvi.
Tobrīd mana vienīgā doma bija tikt projām no šiem dergļiem, un es gandrīz nemanīju, ka esmu iznācis uz vāji iemītas taciņas starp kokiem. Tad, piepeši šķērsodams mazu laucīti, nepatīkami satrūkos, ieraudzījis starp stumbriem jardus trīsdesmit atstatu divas lempīgas kājas, kas klusi soļoja paralēli manam virzienam. Galvu un ķermeņa augšdaļu slēpa ložņaugu mudžeklis. Es spēji apstājos, cerēdams, ka šis radījums mani neredz. Viņa kājas apstājās reizē ar mani. Es biju tā uzbudināts, ka tik tikko savaldījos un nemetos bēgt pa kaklu pa galvu.
Pēc tam, cieši ielūkojies, es saskatīju cauri sarežģītajam vijumam galvu un rumpi — to pašu lopisko izdzimumu, ko biju redzējis dzeram. Viņš pakustināja galvu. No koku paēnas viņš uzmeta man
acis, un tās zibsnīja zaļām uguntiņām, kas nozuda, tiklīdz viņš atkal pagrieza galvu. Viņš kādu brīdi palika nekustīgs un pēc tam laidās skriet klusiem soļiem caur zaļo labirintu. Nākamajā mirklī viņš nozuda aiz krūmiem. Es nevarēju viņu redzēt, bet jutu, ka viņš apstājies un atkal vēro mani.
Kas īsti tas bija — cilvēks vai dzīvnieks? Ko viņš . gribēja no manis? Es biju bez ieroča, pat bez nūjas. Bēgt būtu neprāts. Lai nu kas bija šis radījums, viņš tomēr neiedrošinājās man uzbrukt. Stingri sakodis zobus, gāju tieši uz viņa pusi. Par vari centos neizrādīt bailes, kas šķita stindzinām manu muguru. Es izspraucos caur augstu, balti ziedošu krūmu biezokni un divdesmit jardus atstatu ieraudzīju viņu skatāmies pār plecu uz mani un vilcināmies. Es paspēru dažus sojus uz priekšu, cieši lūkodamies viņam acīs.
— Kas jūs esat? — es noprasīju.
Viņš mēģināja izturēt manu skatienu.
— Nē! — viņš piepeši teica, pagriezās un lēkšiem devās projām no manis caur atvasāju.
Pēc brīža viņš atkal pagriezās un blenza uz mani. Viņa acis gaiši spīdēja krēslā zem kokiem.
Man dūša saskrēja papēžos, taču jutu, ka vienīgais glābiņš — izlikties drošam, un stingrā gaitā gāju viņam virsū. Viņš par jaunu novērsās un pazuda krēslā. Man šķita, ka vēlreiz ievēroju pazibam viņa acis, un tas bija viss.
Pirmo reizi atskārtu, ka šī vēlā stunda varētu kļūt man bīstama. Saule bija norietējusi pirms dažām minūtēm, tropu īsā krēsla jau brieda par tumsu debess austrumdaļā, un kāds agrīns naktstaurenis klusu lidinājās pie manas galvas. Ja negribēju pārnakšņot šinī noslēpumainajā mežā, kas pilns nezināmu briesmu, man vajadzēja steigties atpakaļ uz apžogojumu.
Doma atgriezties šinī sāpju piemeklētajā patvērumā gaužām nepatika, taču būtu vēl nepatīkamāk, ja mani te ārā pārsteigtu dziļa tumsa un viss, kas varēja tanī slēpties. Es vēlreiz ieskatījos zilajās ēnās, kurās bija ieniris dīvainais radījums, un pēc tam devos atpakaļ, lejup pa nogāzi, uz strauta pusi, iedams, kā spriedu, turp, no kurienes nācis.
Soļoju ar skubu, visu šo piedzīvojumu samulsināts, un drīz atrados starp skrajiem kokiem līdzenā vietā. Bezkrāsas dzidrums, kas seko saulrieta atblāzmai, sāka tumšoties. Debess zilums virs marias galvas ik mirkli kļuva sulīgāks, un mazās zvaigznes cita pēc citas pārspēja dziestošo gaismu; spraugas attālākajā lapotnē un koku starpas bija vīdējušas dūmakaini zilas klusinātā dienas gaismā, bet tagad kļuva melnas un noslēpumainas.
Es traucos tālāk. Apkārtne zaudēja krāsas, koku galotnes kā melni silueti slējās pret zaigām, zilām debesīm, un lejpus šīs kontūrlīnijas viss sakusa vienā bezveidīgā tumšumā. Drīz koki kļuva retāki un krūmainais atvasājs kuplāks. Nonācu tuksnešainā, baltā smiltienā un pēc tam atkal plašā, mudžeklīgā brik- snājā.
Mani darīja nemierīgu vāja čaukstoņa labajā pusē. Sākumā domāju, ka viļos, jo, kad vien apstājos, valdīja klusums, tikai vakara vēsma šalca koku galotnēs. Bet, tiklīdz atkal uzņēmu savu ceļu, mani soļi it kā atbalsojās.
Es virzījos projām no biezokņiem, turēdamies klajākās vietās, un reizi pa reizei spēji pagriezos, lai pārsteigtu šo radījumu — ja tāds eksistēja — zogamies uz mani. Neredzēju nekā aizdomīga, un tomēr arvien noteiktāk apjautu kāda klātbūtni. Paātrināju gaitu un pēc laiciņa nonācu pie mazas kosas;-pārgājis tai pāri, aši apgriezos un to cieši vēroju no šīs puses. Melnā kosa skaidri atšķīrās no tumstošajām debesīm.
Pēc brīža kāds bezveida kumurs strauji pacēlās uz debess fona un nozuda. Tagad jutos pārliecināts, ka mans brūnsejīgais pretinieks atkal lavās man līdzi. Un tanī pašā mirklī atskārtu vēl ko nepatīkamu: es biju apmaldījies.
Pagalam samulsināts, slepenā ienaidnieka vajāts, es kādu laiku steidzos uz priekšu. Šis radījums, lai tas būtu kas būdams, vai nu neiedrošinājās man uzbrukt, vai gaidīja izdevīgāku brīdi. Es neatlaidīgi turējos klajās vietās. Reizēm apstājos un klausījos, un drīz pa pusei pārliecināju sevi, ka mans vajātājs vairs nedzenas pakaļ vai radies -tikai manā sakairinātajā iztēlē. Tad izdzirdēju šalkojam jūru. Es pasku- binājos, dodamies gandrīz skriešus, un tūlīt kāds paklupa aiz manis.
Piepeši apcirtos un vēros koku izplūdušajos apveidos manā aizmugurē. Šķita, kaut kas melns ielēca ēnā. Es sastingu un klausījos, taču dzirdēju vienīgi savas asinis tūkstam galvā. Nodomāju, ka mani nervi sabeigti un jutekļi vīluši, un apņēmīgi pagriezos atkal pret šalkojošo jūru.
Pēc pāris minūtēm koki tapa retāki, un izkļuvu kailā, zemā laidā, kas iesniedzās tumšā ūdenī. Nakts bija rāma un skaidra, un jūras lēnajās šūpās mirguļoja zvaigžņu augošo pulku atspīdumi. Atstatāk bāli vizēja bangas pret nesimetrisku rifa loku. Rietumos redzēju zodiakālo gaismu, kas saplūda ar vakarzvaigznes dzelteno spožumu. Krasts stiepās projām no manis uz austrumiem, un rietumos to slēpa zemesraga izcilnis. Tad atcerējos, ka Moro pludmale atrodas rietumos.
Aiz manis pārlūza kāds zariņš un nočabēja lapas. Es pagriezos un stāvēju, lūkodamies tumšajos kokos. Nevarēju nekā saskatīt — vai arī saskatīju pārāk daudz. Katrs melns apveids tumsā likās draudošs un dīvaini atgādināja modru, vērīgu būtni. Tā nostāvēju kādu minūti un pēc tam, joprojām uzmanīdams kokus, nogriezos uz rietumiem, lai šķērsotu zemesmēli. Tiklīdz uzņēmu savu ceļu, viena no glūnošajām ēnām sakustējās un sekoja.
Mana sirds dauzījās strauji. Drīz kļuva redzams līča plašais apveids rietumos, un es apstājos par jaunu. Klusā ēna apstājās jardus desmit no manis. Maza uguntiņa mirgoja ieliekuma tālākajā galā, un pelēkais smilts liedags tikko jaušami vīdēja zvaigžņu gaismā. Līdz šai uguntiņai varēja būt savas divas jūdzes. Lai sasniegtu pludmali, man vajadzēja tikt cauri kokiem, kur glūnēja ēnas, un nokāpt pa krūmaino atgāzi.
Tagad varēju šo radījumu redzēt mazliet skaidrāk. Tas nebija dzīvnieks, jo stāvēja vertikāli. Tūlīt atvēru muti, lai ierunātos, bet mana balss aizžņaudzās. Mēģināju vēlreiz un iekliedzos: «Kas tur ir?» Man neatbildēja. Es paspēru soli uz priekšu. Radījums nekustē