jās no vietas, tikai sarāvas mazaks. Mana kāja atsitās pret akmeni.
Tas mani uzvedināja uz kādu domu. Nenolaizdams acis no melnā stāva manā priekšā, pieliecos un pacēlu šo klints gabalu. Līdz ar manu kustību radījums aši pagriezās, kā būtu darījis suns, un aizlavījās iesāņus tālāk tumsā. Tad atcerējos skolas zēna paņēmienu, ar kuru aizbaidīt lielus suņus, ievīstīju akmeni kabatas lakatiņā un griezu ap plaukstas pamatu. Es dzirdēju troksni attālākajās ēnās, it kā radījums bēgtu. Tad piepeši mans sasprindzinātais uzbudinājums atslāba; padzinis naidnieku, iespiedis plaukstā savu ieroci, es nosvīdu slapjš un sāku drebēt.
Pagāja savs laiks, kamēr sadūšojos doties lejup uz liedagu caur kokiem un krūmiem, kas auga sānis zemes laidai. Šo atstatumu es pēdīgi veicu skriešus un, izkļuvis no biezokņa, ticis smilšainajā pludmalē, izdzirdēju kādu brāžamies man pakaļ.
No bailēm pilnīgi zaudējis galvu, metos skriet pa smiltīm. Tūlīt aiz manis sāka žigli dipēt mīkstas kājas. Es izgrūdu nelabu kliedzienu un divkārt paātrināju soli. Kad traucos tālāk, dažas melnas, neskaidras būtnes, trīs četras reizes lielākas par trušiem, aizskrēja vai aizlēca augšup pa liedagu uz krūmu pusi. Es visu mūžu atcerēšos, kādas drausmas man iedvesa šī pakaļdzīšanās. Skrēju gar pašu ūdens malu un lāgu lāgiem dzirdēju šļakstus, ko tuvodamies sacēla vajātājs. Tālumā, bezcerības tālumā, spīdēja dzeltenā gaisma. Nakts visapkārt bija melna un rāma. Šļakstiem aizmugurē atskanēja arvien tuvāk. Man trūka elpas, jo nemaz nebiju radis skriet; krūtis gārdza un skaudra sāpe kā ar nazi dūra sānos. Jutu, ka vajātājs mani panāks daudz ātrāk, nekā spēšu sasniegt apžogojumu; izmisis un aizelsies apsviedos apkārt un, kad viņš piekļuva man klāt, zvēlu viņam — zvēlu, cik jaudas. Akmens izslīdēja no kabatas lakatiņa cilpas.
Kad pagriezos, radījums, kas bija skrējis četreniski, izslējās kājās, un mans metamais viņu ķēra tieši kreisajos deniņos. Galvaskauss skaļi noknaukšķēja, un dzīvnieks-cilvēks uzmeimuroja man virsū, rokām atgrūda mani, aizsteberēja garām un nogāzās smiltīs ar galvu uz priekšu un seju ūdenī. Un tur viņš palika nekustīgi guļam.
Neuzdrošinājos pieiet pie šī melnā kumura. Atstāju viņu turpat pie saņirbinātā ūdens zem klusajam zvaigznēm un, apmetis ap viņu līkumu, turpināju savu ceļu uz dzelteno gaismu, kas spīdēja no mājas. Un drīz sajutu atvieglojumu, izdzirdot pumas žēlabainas gaudas, skaņas, kas iesākumā bija mani aizdzinušas pētīt šo noslēpumaino salu. Kaut arī biju vājš un briesmīgi noguris, saņēmu visus spēkus un laidos atkal skriet uz gaismu. Šķita, ka mani sauc kāda balss.
X. CILVĒKA VAIDI
Tuvodamies mājai, redzēju, ka gaisma spīdēja pa manas istabas vaļējām durvīm; un tad pie šī oranžkrā- sas plankuma dzirdēju atskanam no tumsas Montgomerija balsi.
— Prendik! — viņš sauca.
Es vēl skrēju. Pēc brīža atkal dzirdēju viņa saucienu.
— Hallo! — es vārgi atbildēju un nākamajā mirklī piestreipuļoju pie viņa.
— Kur jūs bijāt? — viņš noprasīja, pieturēdams mani tādā atstatumā, ka gaisma no durvīm krita uz manas sejas. — Mēs abi tā rāvāmies ar darbu, ka atminējāmies jūs tikai pirms kādas pusstundas. — Viņš mani ieveda istabā un nosēdināja atpūtas krēslā. Uz laiciņu es apžilbu gaismā. — Mēs nedomājām, ka sāksit šo salu pētīt bez mūsu ziņas, — viņš sacīja. — Es biju nobažījies! Bet… kas tad nu? … Paklau!
Es zaudēju pēdējos spēkus, un mana galva noslīga uz krūtīm. Šķiet, viņš izjuta zināmu gandarījumu, dodams man brendiju.
— Dieva dēļ, — es lūdzos, — aizslēdziet tās durvis,
— Jūs sa§tapāt kādu no mūsu brīnumiem, ja? — viņš vaicāja.
Montgomerijs noslēdza durvis un atkal pievērsās man. Viņš nejautāja neko, bet deva vēl brendiju ar ūdeni un lika ēst. Es biju noguris līdz nāvei. Viņš neskaidri izteicās, ka piemirsis mani brīdināt, un īsi vaicāja, kad es aizgājis no mājas un ko redzējis. Es atbildēju tikpat īsos, aprautos teikumos.
— Ko tas viss nozīmē? — es jautāju gandrīz vai histērijā.
— Nav jau nekā sevišķi briesmīga, — viņš sacīja. — Bet domāju, ka šodien esat jau piedzīvojis diezgan. — Pēkšņi puma spalgi iekaucās sāpēs. To dzirdot, viņš paklusām nolamājās. — Lai mani zibens sasper, — viņš teica, — ja šī vieta nav tikpat draņķīga kā Gauerstrita ar saviem kaķiem.
— Montgomerij, — es turpināju, — kas* dzinās man pakaļ? Vai tas bija kustonis vai cilvēks?
— Ja šonakt negulēsit, tad rītdien būsit muļķa prātā, — viņš sacīja.
Es piecēlos un nostājos viņa priekšā.
— Kas tas bija par radījumu, kurš dzinās man pakaļ? — es noprasīju.
Montgomerijs stingri ielūkojās man acīs un sašķobīja muti. Viņa acis, kas nupat bija raudzījušās žirgti, kļuva trulas.
— Pēc jūsu stāsta spriežu, ka tas bijis bubulis, — viņš teica.
Man pārskrēja spējš dusmu vilnis. Es atkritu krēslā un spiedu ar rokām pieri. Puma sāka atkal gaudot. Montgomerijs nostājās aiz manis un uzlika savu roku uz mana pleca.
— Klausieties, Prendik, — viņš sacīja, — man nevajadzēja pieļaut, ka jūs klaiņojat pa mūsu nejēdzīgo salu. Bet nav tik ļauni, kā jums liekas, draugs. Jūsu nervi ir sabendēti. Es iedošu jums miega zāles. Šī kaukoņa vēl turpināsies stundām. Jums jāaizmieg, citādi es neatbildu par sekām.
Es klusēju. Sagumu uz priekšu un aizklāju ar rokām seju. Pēc brīža viņš atgriezās, nesdams glāzīti ar tumšu šķidrumu. To viņš deva man iedzert. Noriju to bez ierunām, un viņš palīdzēja man ierausties guļam- tīklā.
Pamodos liela diena. Kādu laiciņu gulēju izstiepies un vēros jumtā virs manis. Ievēroju, ka spāres izgatavotas no kuģa brangām. Pēc tam pagriezu galvu un redzēju, ka uz galda man nolikts ēdiens. Es sajutu izsalkumu un dzīros kāpt ārā no guļamtīkla, kas4 apsteigdams manu nodomu, loti laipni pārmetas otrādi un izvēla mani četreniski uz grīdas.
Es uzcēlos un apsēdos ieturēt maltīti. Jutu smagumu galvā un sākumā skaidri neatcerējos, kas noticis vakar vakarā. Rīta vēsma pa bezstikla logu ļoti patīkami dvesa istabā, kopā ar ēdienu veicinot manu labsajūtu. Drīz aiz manis atvērās durvis, kas veda uz iežogoto pagalmu. Es pagriezos un ieraudzīju Montgomerija seju.
— Vesels? — viņš sacīja. — Esmu traki nevaļīgs.
Viņš aiztaisīja durvis. Vēlāk izrādījās, ka viņš aizmirsis tās noslēgt par jaunu.
Man ienāca prātā viņa vakarējā sejas izteiksme, un līdz ar to atmiņā uzausa viss, ko biju piedzīvojis. No iekšpuses atskanēja gaudas — taisni tanī mirklī, kad atcerējos šīs drausmas. Bet šoreiz tās nebija pumas gaudas.
Es nolaidu kumosu, ko biju pacēlis pie lūpām, un klausījos. Klusums. Tikai rīta vēsma žūžoja. Es nodomāju, ka ausis mani vīlušas.
Pēc krietna brīža atsāku maltīti, joprojām klausīdamies abām ausīm. Drīz atkal sadzirdēju ļoti vājas un klusas skaņas. Es paliku sēžam kā sasalis. Kaut ari vājas un klusas, tas satrauca mani dziļāk nekā viss, ko biju līdz šim dzirdējis par šausmām aiz sienas. Tagad nevarēju kļūdīties attiecībā uz šo saraustīto, tumšo skaņu raksturu, ne mazākā mērā šaubīties par to izcelšanos; vaidi mijās ar sāpju gārdzieniem un elsām. Šoreiz tas nebija dzīvnieks. Tur cieta cilvēks!
Visu to atskārtis, uzlēcu kājās, trim soļiem šķērsoju istabu, satvēru iekšdurvju rokturi un atgrūdu tās vaļā.