— Prendik, cilvēk! Pagaidiet! — Montgomerijs izsaucās, piepeši iejaukdamies.
Kāds iztrūcināts skotu kurts ierējās un norūca. Es redzēju brūnas un sarkanas asinis izlietnē un saodu karbolskābes specifisko smaku. Pa vaļēju durvju aili ieraudzīju tumšā ēnā kaut ko nežēlīgi piesietu pie kāda režģa, sagraizītu, asiņainu, satītu. Un tad, to aizsedzot, paradījas veca Moro seja, bāla un baiga.
Nākamajā mirklī viņš mani sagrāba ar asiņainu roku aiz pleca, notrieca no kājām un sparīgi iegrūda atpakaj istabā. Viņš pacēla mani kā mazu bērnu. Es nokritu garšļaukus uz grīdas, durvis aizcirtās un paslēpa viņa nikno seju. Pēc tam dzirdēju slēdzeni no- skrapstam un Montgomeriju ierunājamies pārmetošā balsī.
— Sabojāt mūža darbu! — Moro sacīja.
— Viņš nesaprot, — Montgomerijs atbildēja, un viņa turpmākos vārdus nevarēju saklausīt.
— Man pagaidām nav laika, — Moro teica.
Pārējo nedzirdēju. Uzrausies kājās, trīcēju pie visas
miesas, un manā prātā juceklīgi drūzmējās visdrausmīgākās nojautas. «Vai būtu iespējama tāda negantība kā cilvēku vivisekcija?» es domāju. Sis jautājums uzplaiksnīja kā zibens negaisa mākoņos… Un pēkšņi šīs drausmas manā apdugušajā prātā pārvērtās asā briesmu apziņā.
XI. CILVĒKA MEDĪBAS
Līdz ar domu, ka istabas ārdurvis joprojām vaļā, man uzausa neprātīga cerība uz glābiņu. Tagad biju pārliecināts, pilnīgi drošs, ka Moro vivisecējis cilvēku. Kopš tā mirkļa, kad izdzirdēju viņa vārdu, es pastāvīgi savā prātā biju mēģinājis salinieku grotesko clzīvnieciskumu kaut kā saistīt ar viņa derdzīgajiem darbiem, un tagad domāju, ka saprotu visu. Atminējos viņa pētījumus par asins pārliešanu. Šie radījumi, ko tiku redzējis, bija kāda riebīga eksperimenta upuri!
Abi pretīgie neģēļi gribēja mani tikai aizturēt, apmuļķot ar savu liekuļoto laipnību un vēlāk pievārēt, un tad mans liktenis būtu drausmīgāks par nāvi, jo es izciestos mocības un pēc tam mani sagaidītu visriebīgākā degradācija, kāda domājama — viņi pievienotu mani, pazudušu dvēseli, kustoni, pārējo briesmekļu baram. Es skatījos pēc kāda ieroča. Itin nekā. Tad man iešāvās prātā padoms, es apgāzu atpūtas krēslu, uzliku tam virsū kāju un noplēsu sānkoku. Līdz ar to atrāvās kāda nagla, kuras smaile padarīja drusku bīstamāku šo citādi maznozīmīgo ieroci. Izdzirdēju soļus ārpusē, nekavējoties atgrūdu vaļā durvis un turpat ieraudzīju Montgomeriju. Viņam bija nodoms aizslēgt ārdurvis.
Es pacēlu savu nūju ar naglu un mēģināju viņam iecirst pa seju, bet viņš atlēca nost. Mirkli vilcinājies, pagriezos un bēgu aiz mājas stūra. «Prendik, cilvēk!» dzirdēju viņu iesaucamies pārsteigumā. «Neesiet muļķa ēzelis!»
«Vēl viena minūte,» domāju, «un viņš būtu mani ieslēdzis, un tad es kā laboratorijas trusis gaidītu savu likteni.» Viņš jau bija šaipus stūra, jo dzirdēju viņu iesaucamies: «Prendik!» Pēc tam viņš sāka dzīties man pakaļ, kaut ko kliegdams. Skrienot, kurp kājas nesa, es šoreiz devos uz ziemeļaustrumiem, taisnā leņķī novirzīdamies no sava vakarējā ceļa. Kad traucos kā apsvi- lis augšup pa liedagu, vienu reizi atskatījos pār plecu un redzēju, ka Montgomerijam pievienojies viņa kalpotājs. Trakā steigā uzjozu pa atgāzi, pēc tam nogriezos uz austrumiem un laidos pa klinšainu ieleju, ko ieskāva džungļi. Pavisam noskrēju apmēram jūdzi, manas krūtis plēšāja, sirds puksti skanēja ausīs, un tad, vairs nejuzdams Montgomeriju un viņa kalpotāju, manīdams, ka izsīkst pēdējie spēki, cirtos atpakaļ, kā spriedu, uz liedaga pusi, un nokritu niedrāja pavēnī.
Tur paliku labu laiku, baidīdamies kustēt, pat baidīdamies domāt, ko darīšu tālāk. Apkārtējā mežonīgā ainava klusi dusēja saulē, un tuvumā nedzirdēju neko citu kā vienīgi smalku sanoņu: mani bija atraduši sīki odi. Drīz saklausīju midzinošas, it kā dvestas skaņas — jūras čalas pludmalē.
Pēc kādas stundas sadzirdēju tālu ziemeļos Montgomeriju saucam mani. Tas pamudināja mani domāt, kā rīkoties turpmāk. Toreiz nopratu, ka šo salu apdzīvoja tikai abi vivisektori un viņu kustoniskotie upuri. Bez šaubām, dažus no šiem dergļiem viņi varētu izmantot pret mani, ja rastos vajadzība. Es zināju, ka Moro un
Montgomerijs nēsā revolverus; bet mans vienīgais ierocis bija nieka dēļa gabals ar mazu, asu naglu, tīrais skangals, ne zveļamais.
Tamdēļ es nekustīgi gulēju turpat, līdz sāku domāt par ēdienu un dzērienu. Un šinī mirklī īsti apģidu savu bezcerības stāvokli. Nezināju, kā sadabūt sev pārtiku; biju pārāk liels nejēga botānikā, lai sameklētu ēdamus augļus un saknes, kas varēja atrasties tuvumā; man nebija nekāda līdzekļa, ar kuru ķert nedaudzos trušus uz salas. Jo vairāk prātoju par savām izredzēm, jo drūmākas tās rādījās. Izmisis par savu stāvokli, pēdīgi iedomājos dzīvnieciskos cilvēkus, ar kuriem biju sastapies. Viņus atminēdamies, lūkoju rast kādu cerību. Citu pēc cita atgādājos šos radījumus, zīlēdams, vai viņi nevarētu man palīdzēt.
Piepeši izdzirdēju briežu suni rejam un tūlīt apzinājos jaunas briesmas. Es daudz negudroju — citādi vajātāji toreiz būtu sagūstījuši mani, — bet, pakampis nūju ar naglu, aizgūtnēm metos no savas paslēptuves uz jūras pusi. Atceros, ka spraucos cauri ērkšķiem, kas dūra kā naži. Asiņains, saplēstām drēbēm nokļuvu pie gara līča, kas iesniedzās no ziemeļiem. Ne mirkli nevilcinādamies, devos tieši ūdenī; es bridu augšup pa līci un drīz atrados līdz ceļiem mazā strautā. Pēdīgi izķepurojos rietumu krastā un, sirds tukstiem skaļi atbalsojoties ausīs, ielīdu paparžu biezoknī, lai nogaidītu gala iznākumu. Dzirdēju, ka suns — tikai viens — tuvojas un, pieskrējis pie ērkšķiem, iekaucās. Neko vairāk nesaklausīju un drīz nodomāju, ka esmu izglābies.
Pagāja minūtes, joprojām valdīja klusums, un beidzot, pēc kādas stundas drošībā, es pamazām atguvu dūšu.
Nejutu vairs nedz lielas drausmas, nedz lielu žēlumu, jo biju, tā sacīt, pārkāpis baiļu un izmisuma robežas. Tagad apzinājos, ka mana dzīvība tikpat kā zaudēta, un šī pārliecība deva man ārkārtīgu drosmi. Pat gribējās sastapties ar Moro vaigu vaigā. Kad bridu pa ūdeni, man ienāca prātā, ka paliktu vismaz viens glābiņš no mocībām, ja cita vairs nebūtu, — es varētu noslīcināties, ko vajātājiem diezin vai izdotos aizkavēt. Toreiz jau taisījos noslīcināties, bet mani atturēja dīvaina vēlēšanās izdzīvot visu šo dēku līdz pēdējam brīdim, savāda objektīva dziļa interese par sevi pašu. Es izstaipīju smaguma pilnos locekļus, kas sūrstēja no dzeloņaugu dūrieniem, pārlaidu acis kokiem un saskatīju melnu seju, kas vērās manī, — saskatīju tik pēkšņi, ka tā šķita izlecam no apkārtējā ornamentālā zaļuma.
Es ieraudzīju to pašu pērtiķveidīgo radījumu, kurš liedagā bija sagaidījis barkasu. Viņš turējās pie sll- pena palmas stumbra. Paķēris savu nūju, pietrūkos kājās, nostādamies viņam pretī. Viņš sāka čalināt. «Tu … tu . .. tu …» tas bija viss, ko varēju iesākumā saprast. Viņš piepeši nolēca no koka, nākamajā mirklī pašķīra lapas un ziņkārīgi uzlūkoja mani.
Šis radījums nemodināja manī tādu riebumu, kādu biju izjutis, sastopoties ar citiem dzīvnieciskajiem cilvēkiem.
— Tu ar laivu, — viņš sacīja.
Šis radījums varēja runāt, tātad viņš bija cilvēks, vismaz tikpat cilvēcisks kā Montgomerija kalpotājs.
— Jā, — es teicu. — Atbraucu ar laivu. No kuģa.
— A! — viņš izdvesa, un viņa žirgtās, nemierīgās acis šaudījās, appētīdamas mani: rokas, nūju, ko turēju, kājas, sadriskāto apģērbu, manas brūces un skrambas, kuras biju dabūjis, brāžoties caur ērkšķiem. Šķita, viņu kaut kas mulsināja. Viņa skatiens atgriezās pie manām rokām. Viņš izstiepa roku un lēnām skaitīja savus pirkstus: «Viens, divi, trīs, četri, pieci — jā?»