Es toreiz neaptvēru, ko viņš gribēja teikt. Vēlāk uzzināju, ka lielai daļai šo dzīvniecisko cilvēku bija kroplīgas rokas, kam dažkārt trūka pat trīs pirkstu. Nospriedis, ka viņš tādējādi apsveicinās, atbildot darīju to pašu. Viņš atņirdzās milzīgā apmierinājumā. Pēc tam viņa ašais, šaudīgais skatiens atkal klīda apkārt. Viņš strauji sakustējās un nozuda. Paparžu lapas, starp kurām viņš bija stāvējis, nočaukstēdamas sakļāvās.
Spraucos ārā no biežņas, sekodams viņam, un pārsteigts redzēju, ka viņš jautri šūpojas, ar savu izstīdzējušo roku turēdamies ložņaugu virvē, kuri cilpām nokarājās no augšējiem koku zariem. Viņš bija pagriezis man muguru.
— Hallo! — es iesaucos.
Viņš apsviezdamies nolēca zemē un palika stāvam ar seju pret mani.
— Klausieties, — es teicu. — Kur varētu dabūt kaut ko ēst?_
— Est! — viņš sacīja. — Tagad ēd cilvēka barību. — Viņa acis atkal pievērsās virvju šūpolēm. — Būdās.
— Bet kur ir būdas?
— Ā!
— Ziniet, es te esmu vēl svešinieks.
Viņš tūlīt apcirtās apkārt un ašiem soļiem devās projām. Visas viņa kustības bija neparasti žiglas.
— Nāc līdzi, —1 viņš teica.
Sekoju viņam, gribēdams redzēt, kā beigsies šī dēka. Noskārtu, ka būdas ir kāda primitīva pajumte, kur mitinās viņš un citi dzīvnieciskie cilvēki. Iespējams, viņi izturēsies draudzīgi pret mani, es varēšu saprasties ar viņiem. Es vēl nezināju, cik maz šinīs radījumos izpaužas cilvēka iedaba, ko piedēvēju viņiem.
Pērtiķim līdzīgais ceļabiedrs tecēja man blakus, viņa rokas nokarājās, žoklis bija izvirzīts uz priekšu. Man gribējās zināt, kāda viņam atmiņa.
— Cik ilgi esat nodzīvojis uz šīs salas? — es vaicāju.-
— Cik ilgi? — viņš atņēma.
Es atkārtoju savu jautājumu, un viņš pacēla roku, rādīdams trīs pirkstus. Šis radījums bija gandrīz vai idiots. Mēģināju izdibināt, ko viņš domājis ar to, un šķita, ka viņam apnīk šāda uzmācība. Kad biju uzdevis vēl pāris jautājumu, viņš piepeši metās sānis un palēcās pēc augļiem, kas karājās kokā. Viņš norāva pilnu riekšavu dzeloņainu pākšu un, ēzdams izlobītos mīkstumus, turpināja ceļu. Šis novērojums apmierināja mani: te bija vismaz kaut kas līdzīgs pārtikai. Es vēl lūkoju viņu iztaujāt, bet viņa nočalinātās tūlītējās atbildes parasti nepavisam nesaistījās ar maniem jautājumiem. Tikai dažas bija vietā, pārējās viņš nobēra bezjēdzīgi kā papagailis.
Šīs dīvainības tik ļoti ieinteresēja mani, ka gandrīz neievēroju taku, pa kuru gājām. Drīz nonācām pie brūniem, apogļotiem kokiem un pēc tam izkļuvām kailā vietā, kuru klāja dzeltenbalta garoza un pār kuru vēlās dūmu grīstes, kas sīvi koda acīs un degunā. Labajā pusē redzēju pār kailas klints izcilni jūras zilo līmeni. Taciņa krauji līkumoja lejup, vezdama šaurā gravā starp haotiski sablīvētiem melnganu vulkānisku sārņu blāķiem. Mēs ienirām šinī dziļumā.
Pēc saules žilbinošās gaismas, kas atstarojās no sērainās zemes, šī eja likās galīgi tumša. Sienas kļuva stāvākas un tuvojās viena otrai. Zaļi un sarkani plankumi ņirbēja manu acu priekšā. Mans pavadonis piepeši apstājās.
— Mājas, — viņš teica.
Es stāvēju dziļas aizas dibenā, kur iesākumā šķita pilnīgi tumšs. Izdzirdēju savādas skaņas un piegrūdu pie acīm kreisās rokas pirkstu skrumšļus. Sajutu nepatīkamu smaku, kāda dveš no pavirši tīrītiem pērtiķu būriem. Tālāk klints atkal pacēlās, pāriedama saules apspīdētā, zaļumiem noaugušā lēzenā piegāzē, un no abām pusēm gaisma pa šauru spraugu šāvās lejup uz tumšo vidu.
XII. LIKUMA TEICĒJI
Kaut kas auksts pieskārās manai rokai. Es stipri iztrūkos un turpat klat samanīju iesārtu būtni, kas visvairāk atgādināja bērnu, kuram nospraukta āda. Šim radījumam tieši piemita sliņķa iezīmes, kuras gan nedūrās acīs, taču modināja riebumu, — tā pati zemā piere, tās pašas gausās kustības. Kad manas acis kaut cik aprada ar tumsu, redzēju apkārtni skaidrāk. Mazais sliņķim līdzīgais radījums stāvēja un vērās maeī. Pavadonis bija nozudis.
Es atrados šaurā ejā starp augstām sienām — plaisā, kas pašķīrusies lavas mezglainajā tecējumā, un mudžeklīgi jūras zāles lēveņi, palmu vēdekļi un niedres, sliedamies pret klinti, abās pusēs veidoja tādas kā necaurredzami tumšas alas. Celiņš, kas vijās augšup pa gravu starp tām, labi ja trīs jardus plats, bija piemēslots pūstošiem augļiem un citiem atkritumiem, tamdēļ jau ari šī vieta tik nelāgi dvakoja.
Mazais, sārtais sliņķim līdzīgais radījums joprojām blenza manī, kad tuvējās alas vaļumā atkal parādījās pērtiķa cilvēks, ar mājienu aicinādams mani iekšā. Tanī pašā laikā kāds lempīgs ērms izkūņojās no attālākas vietas šīs savādās ielas malā un, lūkodamies manī, palika stāvam kā neizteiksmīgs siluets uz košo zaļumu fona. Es vilcinājos — man tā vien gribējās laisties atpakaļ pa ceļu, ko biju nācis — un pēc tam, nolēmis šo dēku izdzīvot līdz galam, satvēru vidū savu nūju ar naglu un, sekodams pavadonim, ielīdu mazā, nejauki piesmirdušā nojumē.
Iekļuvu pusapaļā telpā, kas formas ziņā atgādināja pusi stropa. Pret klints stāvumu, kas veidoja iekšējo sienu, slējās kaudzē daždažādi augļi — kokosi un citi. Nedaudzi primitīvi lavas un koka trauki mētājās pa grīdu, un viens stāvēja uz rupji darināta ķebļa. Uguns nebija. Būdas tumšākajā kaktā sēdēja melns, izblīdis blāķis, kas ieurkšķējās «Hei!», tiklīdz es ienācu, un pērtiķa cilvēks, stāvēdams ieejas ailes krēslainajā gaismā, pastiepa man pāršķeltu kokosu, kad ierausos otrā kaktā un notupos zemē. Paņēmu riekstu un sāku to grauzt, cik iespejams, mierīgāk, par spīti saviem saspīlētajiem nerviem un gandrīz neciešami smacīgajam alas gaisam. Mazais, sārtais sliņķiskais radījums stāvēja būdas vaļumā, un kāds ar pelēki brūnu seju un spīdošām acīm pienāca un blenza pār viņa plecu.
— Hei! — atskanēja no mistiskās gubas pretējā pusē.
— Tas ir cilvēks! Tas ir cilvēks! — mans pavadonis vervelēja. — Cilvēks, cilvēks, dzīvs cilvēks, tapat kā es.
«— Muti ciet! — balss no tumsas uzsauca un ieurkšķējās. Es grauzu savu kokosriekstu, iespaidīga klusuma apņemts. Ar acīm urbos- melnumā, bet nevarēju neko izšķirt. — Tas ir cilvēks, — balss atkārtoja. — Vai viņš nāk dzīvot pie mums?
Tā bija padobja, svešāda balss ar īpatnēju svelpjošu pieskaņu, taču vārdi tika izrunāti brīnum pareizi.
Pērtiķa cilvēks skatījās uz manu it kā viņš ko gaidītu. Es atskārtu, ka šis klusuma brīdis nozīmē jautājumu.
— Viņš nāk dzīvot pie jums, — es teicu.
— Tas ir cilvēks. Viņam jāmācās Likums.
Tagad sāku izšķirt košāku melnumu tumsā, kādas
sakumpušas figūras izplūdušos apveidus. Tad ievēroju, ka alas vaļumā rēgojas vēl divas galvas. Mana roka sažņaudza nūju.
— Saki šos vārdus, — būtne tumsā atkārtoja skaļāk. Es biju palaidis gar ausīm tās pēdējo norādījumu. — Nestaigāt četreniski — tāds ir Likums, — tā atkārtoja dziedošā balsī.