Es apjuku.
— Saki šos vārdus, — pērtiķa cilvēks mudināja un atkārtoja, kas bija teikts priekšā, un viņam draudīgi piebalsoja būtnes ieejas ailē.
Es sapratu, ka man jāatkārto šī idiotiskā formula. Un tad sākās visnejēdzīgākā ceremonija. Balss tumsā rindu pa rindai skaitīja absurdu litāniju, un es un pārējie to atkārtojām. Tanī pašā laikā viņi šūpojās uz vienu un otru pusi, ar rokām sizdami pa ceļiem, un es sekoju viņu priekšzīmei. Varēju iedomāties, ka esmu jau miris un citā pasaulē. Sī tumšā būda, šīs groteskās, neskaidrās figūras, ko tikai šur un tur apgaismoja vājš spīdums, un visas tās šūpojās vienā ritmā un dziedoši skaitīja:
— Nestaigāt četreniski — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?'
— Nesūkt dzērienu — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?
— Neēst galu un zivis — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?
— Neskrāpēt kokiem mizu — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?.
— Nemedīt citus cilvēkus — tāds ir Likums. Vai .mēs neesam cilvēki?
Šo muļķību aizliegumus nomainīja piekodinājumi, kas aizliedza, kā man toreiz šķita, visstulbāko, neiespējamāko un piedauzīgāko izturēšanos, kādu vien varēja iedomāties. Mums uznāca tāda kā rilmizēta lēkme; atkārtodami šo ērmīgo Likumu, mēs penterējām un šūpojāmies arvien ātrāk un ātrāk. Ārēji es biju pakļāvies šo dzīvniecisko cilvēku ietekmei, bet sirds drīz iekutējās jautrībā, drīz sažņaudzās riebumā. Uzskaitījuši garu virkni aizliegumu, mēs sākām pātarot pēc ļaunas formulas:
— Viņam pieder Sāpju māja,
— Viņa roka rada.
— Viņa roka griež brūces.
— Viņa roka dziedē.
Tā turpinājās otra gara pentere, lielākoties man gluži neaptverams savārstījums par viņu, lai nu viņš būtu kas būdams. Varētu likties, ka sapņoju, taču nekad vēl nebiju dzirdējis sapnī tādus pātarus.
— Viņam pieder zibens liesma, — mēs dziedājām.
— Viņam pieder dziļā, sāļā jūra.
Man paplaiksnījās drausmīga doma, ka Moro vispirms dzīvnieciskojis cilvēkus un pēc tam suģestējis šos mazprātiņus, lai tie pielūdz viņu kā dievību. Es tomēr pārāk skaudri nomanīju ap sevi baltus zobus un spēcīgas ķetnas, lai šinī sakarībā mitētos skaitīt līdzi.
— Viņam pieder zvaigznes debesīs.
Pēdīgi šī dziesma beidzās. Redzēju pērtiķa cilvēka seju spīd am sviedros, un, ta kā manas acis jau bija īsti apradušas ar tumsu, skaidrak izšķīru figūru kaktā, no kurienes skanēja balss. Šis bija radījums cilvēka lielumā, taču šķita apaudzis ar pelēcīgu spalvu gandrīz kā skotu terjers. Kas viņš bija? Kas bija viņi visi? Iedomājieties sevi starp visšausmīgākajiem gaudeņiem un maniakiem, kādus vien iespējams iztēloties, un jūs mazliet sapratīsit, kā jutos šo grotesko, izkariķēto cilvēku vidū.
— Viņam pieci, viņam pieci, viņam pieci … tāpat kā man, — pērtiķa cilvēks teica.
Es rādīju savas rokas. Pelēkais radījums kaktā saguma uz priekšu.
— Neskriet četreniski — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki? — viņš sacīja.
Viņš izstiepa savu dīvaini kroplo ķepu un sagrāba manus pirkstus. Tā gandrīz izskatījās pēc brieža kājas, kuras apakšdaļā izveidoti atsevišķi nagi. Es tikko neiekliedzos sāpēs un pārsteigumā. Viņa seja paliecās uz priekšu un vērās manos nagos, parādījās būdas vaļuma
gaismā, un es nodrebēju riebumā, jo tas, ko redzēju, neatgādināja ne cilvēka seju, ne dzīvnieka purnu, bet bija viens vienīgs pelēku matu ērkulis ar trijām pār- •karēm, kas meta ēnas, iezīmējot muti un acis.
— Viņam ir mazi nagi, — šis palsais radījums noteica savā kuplajā bārdā. — Tas ir labi.
Viņš atlaida manu roku, un es instinktīvi satvēru savu nūju.
— Ed saknes un zaļumus — tāda ir viņa griba, — pērtiķa cilvēks sacīja.
— Es esmu Likuma teicējs, — pelēcis turpinaja. — Uz šejieni nāk visi jaunie mācīties Likumu. Es sēžu tumsā un saku priekšā Likumu.
— Tieši tā, — apstiprināja viens no kustoņiem ie- ejas'ailē.
— Bargi soda tos, kas pārkāpuši Likumu. Nekāda glābiņa.
— Nekāda glābiņa, — dzīvnieku cilvēki atkārtoja, slepus paskatīdamies cits uz citu.
— Nekāda, nekāda, — pērtiķa cilvēks teica. — Nekāda glābiņa. Lūk! Es neklausīju, reiz neklausīju. Es murkšķēju, murkšķēju, vairs nerunāju. Neviens nevarēja saprast. Man iededzināja zīmi rokā. Viņš ir liels, viņš ir labs!
— Nekāda glābiņa, — pelēkais radījums kaktā sacīja.
— Nekāda glābiņa, — dzīvnieku cilvēki atkārtoja, šķielēdami cits uz citu. .
— Katrs grib darīt ko ļaunu, — pelekais Likuma teicējs sacīja. — Ko tu gribēsi, mēs nezinām. Mēs zināsim. Daži grib sekot visam, kas kustas, glūnēt .un zagties, un gaidīt, un klupt virsū, nāvēt un kost, dziļi un garšīgi kost, sūcot asinis .. . Tas ir slikti. Nemedīt citus cilvēkus — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki? Neēst gaļu un zivis — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?
— Nekāda glābiņa, — piebilda kāds lāsumains kustonis, kas stāvēja alas vaļumā.
— Katrs grib darīt ko ļaunu, — pelēkais Likuma teicējs atsāka. — Daži grib ar rokām un zobiem rakt saknes, ošņājot zemi… Tas ir slikti.
— Nekāda glābiņa, — sacīja cilvēki ieejas ailē.
— Daži mēdz skrāpēt kokus, citi mēdz kārpīt mi- rušp kapus; daži mēdz cīnīties pierēm, kājām vai nagiem, citi piepeši kož bez kāda iemesla; dažiem patīk netīrība.
— Nekāda glābiņa, — pērtiķa cilvēks teica, kasīdams kājas ikrus.
— Nekāda glābiņa, — mazais, sārtais sliņķim līdzīgais radījums atkārtoja.
— Sods ir bargs un neizbēgams. Tamdēļ mācies Likumu. Saki šos vārdus, — un tūlīt pelēcis atsāka savādo Likuma litāniju un es un visi šie radījumi atkal sākām vilkt līdzi un šūpoties.
Man galva reiba no šīs buldurēšanas un mitekļa smacīgās dvakas, taču turējos citiem līdzi, cerēdams, ka drīzumā notiks kāda pārmaiņa.
— Nestaigāt četreniski — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?
Mēs taisījām tādu troksni, ka nepavisam nemanīju kņadu ārā, līdz kāds — manuprāt, viens no diviem cūku vīriešiem, ko biju redzējis iepriekš — pabāza galvu pār mazā, sārtā sliņķveidīgā radījuma plecu un izgrūda satraukuma pilnu kliedzienu, kuru es nesapratu. Tie, kas stāvēja būdas vaļumā, uzreiz nozuda, mans pērtiķa cilvēks izmetās laukā, būtne, kura sēdēja tumsā, sekoja viņam — ievēroju tikai, ka tā bija liela un neveikla un apaugusi ar sudrabainu spalvu, — un es paliku viens.
Tad, iekām tiku līdz izejai, sadzirdēju briežu suņa rejas.
Nākamajā mirklī stāvēju ārpus būdas, turēdams rokā savu krēsla sklandu, juzdams trīsas katrā muskulī. Man bija uzgriezuši savas neveiklās muguras kadi pārdesmit dzīvnieku cilvēki, kuru ķēmīgās galvas pa pusei slēpās aiz viņu lāpstiņām. Viņi satraukti žestikulēja. No būdām jautājoši blenza vēl citi pusdzīvnie- ciski ģīmji. Lūkodamies virzienā, kurā visi vērās, dūmakā zem kokiem ieraudzīju Moro bālo, baigo seju un tumšo stāvu. Viņš nāca uz aizu, valdīdams briežu suni, kas raustīja saiti, un viņam cieši pa pēdām sekoja Montgomerijs ar revolveri rokā.
Uz mirkli es sastingu šausmās.
Palūkojos sānis ,un redzēju, ka, nogriezdams man atkāpšanās ceļus, tuvojas kāds smagnējs kustonis ar milzīgu, pelēku ģīmi un zalgojošām ačelēm. Apskatījos visapkārt un ieraudzīju pa labi no manis piecus sešus jardus atstatfl šauru spraugu, kura bija izveidojusies klints sienā un pa kuru krita ēnās slīps staru kūlis.