— Stāt! — Moro iekliedzās, tiklīdz es devos uz šo plaisu. — Turiet viņu!
Pret mani pagriezās vispirms viena seja un pēc tam citas. Par laimi, šo kustoņu prāti bija gausi.
Es iebelzu ar plecu neveiklam biedēklim, kas vērsās uz Moro pusi, lai apjēgtu, ko tas domājis, un uzgrūdu virsū kādam citam. Briesmonis rokas vien noplātīja, veltīgi tverdams mani. Mazais, sārtais sliņķim līdzīgais radījums metās uz mani, un es notriecu viņu zemē, ar savas nūjas naglu gareniski iešņāpdams brūci viņa nejaukajā ģīmī, un nākamajā brīdī rausos augšup pa stāvu sānceliņu, pa tādu kā krauju aizu, kas veda ārā no gravas. Dzirdēju gaudoņu aizmugurē un kliedzienus «Ķeriet viņu! Turiet viņu!», un radījums ar pelēko ģīmi parādījās aiz manis. Viņa milzīgais ķermenis iespiedās spraugā. «Uz priekšu, uz priekšu!» dzirdēju aurojam. Es ķepurojos augšup pa šauro klints plaisu un izkļuvu sērainajā laukumā rietumos no dzīvnieku cilvēku ciema.
Jādomā, šī sprauga mani glāba, jo šaurais celiņš, kas slīpeniski stīdzēja augšup, aizkavēja tuvākos vajātājus. Es pārskrēju pāri gaišajam laukumam, laidos lejup pa stāvu atgāzi, kas apaugusi skrajiem kokiem, un nokļuvu ielīknē, kur slējās garas niedres. No šejienes izspraucos tumšā, biezā atvasājā, kas zēla melnā, slapjā zemē. Kad ieniru niedrēs, mani priekšējie vajātāji tika ārā no spraugas. Dažas minūtes lauzos cauri atv^isājam. Drīz viss gaiss ap mani skanēja draudīgos kliedzienos. Dzirdēju kņadu, ko sacēla mani vajātāji atgāzēs spraugā, pēc tam knakstēja niedres un laiku pa laikam spalgi nobrīkšķēja kāds zars. Daži no šiem radījumiem rēca kā satracināti plēsīgi zvēri. Briežu suns rēja pa kreisi no manis. Tanī pašā pusē dzirdēju Moro
un Montgomerija saucienus. Es asi nogriezos pa labi. Tieši tobrīd man šķita, ka Montgomerijs mudina mani skriet, cik jaudas.
Drīz manas kājas grima treknā, dūņainā zemē; taču, izmisuma dzīts, es aizgūtnīgi metos muklājā, kūņojos tam pāri, stigdams līdz ceļiem, un izkūlos uz līkumainas takas starp garām niedrēm. Vajātāju troksnis aizvirzījās pa kreisi no manis. Kādā vietā trīs sārti, savādi dzīvnieki apmēram kaķa lielumā tramīgi aizjoza man pa priekšu. Šis celiņš veda kalnup, pāri otram gaišas garozas segtam klajumam un atkal ienira niedru biežņā.
Piepeši taka asi pagriezās gar stāvu nokranti. Es joprojām skrēju, ko kājas nesa, un nemaz neievēroju nokāri, līdz aizlidoju kūleniski pa gaisu.
Uz apakšdelmiem un galvas nokritis starp dzeloņ- augiem, piecēlos ar ieplēstu ausi un asiņainu seju. Es biju iegāzies klinšainā un ērkšķotā gravā ar kraujām sienām. Pa vidu aizvijās lejup šaura tērce, no kuras cēlās dūmakaina migla, kas grīstēm plandījās visapkārt". Mani pārsteidza šī plānā migla spožā saules gaismā, bet toreiz man nebija laika stāvēt un brīnīties. Nogriezies pa labi, devos lejup gar strautu, cerēdams, ka tādējādi tikšu pie jūras, kurā varēšu noslīcināties. Tikai vēlāk atklāju, ka krizdams esmu pametis savu nūju ar naglu.
Drīz grava kādā posmā kļuva šaurāka, un es neuzmanīgi iekāpu strautā. Mudīgi vien izlēcu ārā, jo ūdens bija gandrīz verdošs. Es arī ievēroju, ka plāna sērainu putu kārtiņa peldēja pa mutuļainā ūdens virsmu. Gandrīz tūlīt grava meta līkumu un parādījās zils, neskaidrs horizonts. Tuvējā jūrā rotāja saule. Redzēju nāvi savā priekšā. Bet biju sakarsis un aizelsies, siltas asinis, kas tīkami ritēja pa dzīslām, lāsoja no manas sejas. Jutu arī ko līdzīgu vētrainai līksmei, ka esmu atrāvies no saviem vajātājiem. Man vēl negribējās iebrist jūrā un noslīcināties. Atskatījos uz ceļu, pa kuru biju traucies.
Es klausījos. Sīca odi un čirkstēja kādi mazi kukainīši, kas lēkāja pa ērkšķiem, citādi gaisā valdīja klusums. Tad ļoti vāji atskanēja suņa rejas, sadzirdēju
Čaloņu un vervelēšanu, pātagas plīkšķi, balsis. Tas kļuva skaļākas, pēc tam atkal klusākas. Troksnis aizklimsteja augšup pa strautu un izdzisa. Pagaidām mani vairs
nevajāja.
Bet tagad zināju, kādu palīdzību varēju cerēt no dzīvnieku cilvēkiem.
XIII. SARUNAS
Apgriezos un devos lejup uz jūru. Karstais strauts izplūda platumā, pāriedams zālainā sēklī, kur vesels pulks krabju un garķermenīgu, daudzkājainu radījumu iztrūkās no maniem soļiem. Piegāju pie pašas sāļa ūdens malas un tad jutos drošībā. Apgriezos apkārt un, iespiedis rokas sānos, vēros kuplajā zaļumā, kur tvai- kainā grava zīmējās kā iešķelta kūpoša brūce. Bet, atgādinu, es biju pārāk uzbudināts un — skaidra patiesība, kaut arī to apšaubītu tie, kuri nav iepazinuši briesmas — pārāk izmisis, lai darītu sev galu.
Tagad man iešāvās prātā, ka varu vēl izmēģināt laimi. Ja nu es dotos apkārt gar pludmali un tiktu līdz nožogojumam, kamēr Moro un Montgomerijs, un viņu kustoņu bars mani meklē pa salu? Ja es patiešām apietu viņu flangu, varbūt izlauztu kadu akmeni no vaļīgi celtā mūra, iedragātu mazāko durvju atslēgu un salūkotu nazi, revolveri vai citu ieroci, ko cīnīties, kad viņi atgrieztos? Tādējādi es vismaz liktu samaksāt par savu dzīvību.
Tamdēļ pagriezos uz rietumiem un gāju gar ūdens malu. Grimstošā saule svelmaini zvēroja, žilbinot acis. Klusā okeāna vieglais paisums cēlās ar rāmu gul- dzoņu.
Pēc brīža krasts aizstiepās uz dienvidiem un saule novirzījās pa labi. Tad piepeši tālu priekšā ieraudzīju vispirms vienu vajātāju un pēc tam citus iznākam no krūmiem — Moro ar savu dzinējsuni, pēc tam Montgomeriju un vēl divus. To redzēdams, apstājos,
Viņi ieraudzīja mani un žestikulējot devās šurp. Es stāvēju, vērodams viņus tuvojamies. Abi dzīvnieku cilvēki skrēja pa priekšu, lai nogrieztu man ceļu uz atva- sāju. Montgomerijs traucās taisni uz mani. Moro ar suni sekoja lēnāk.
Pēdīgi uztrūkos no sastinguma, pagriezos pret jūru un gāju tieši ūdenī. Sākumā tas bija ļoti sekls. Es nobridu trīsdesmit, jardus, iekām viļņi man sniedzās līdz vidum. Varēju neskaidri redzēt, ka bēguma joslas būtnes šāvās projām no manām kājām.
— Cilvēk, ko jūs darāt? — Montgomerijs kliedza.
Iebridis līdz jostas vietai, apgriezos un skatījos uz
viņiem.
Montgomerijs elsdams stāvēja ūdens malā. Viņa seja bija koši sārta no piepūles, garie salmu krāsas mati izbužināti, atkarenā apakšlūpa rādīja viņa nelīdzenos zobus. Tobrīd pienāca Moro ar bālu un stingru seju, un briežu suns, ko viņš turēja saitē, rēja uz mani. ^biem vīriem bija krietnas pātagas. Dzīvnieku cilvēki palika augstāk liedagā un blenza notālēm.
— Ko es daru? Taisos noslīcināties, — es atcirtu.
Montgomerijs un Moro saskatījās.
— Kāpēc? — Moro vaicāja.
— Labāk mirt, nekā doties jums nagos un ļaut sevi mocīt.
— Vai es neteicu jums? — Montgomerijs sacīja, un Moro kaut ko atbildēja klusā balsī.
— Kas vedina uz domām, ka mocīšu jūs? — Moro jautāja.
— Tas, ko esmu redzējis, — teicu. — Un viņi… tur.
— Cietiet klusu! — Moro izsaucās un pacēla roku.
— Negribu, — es sacīju. — Viņi bijuši cilvēki. Kas viņi ir tagad? Es vismaz negribu kļūt tāds kā viņi. — Lūkojos garām saviem sarunu biedriem. Augstāk liedagā stāvēja Mlings — Montgomerija kalpotājs — un kāds no balti satītajiem dergļiem, ko biju redzējis barkasā. Tālāk, koku ēnās, saskatīju mazo pērtiķa cilvēku un aiz viņa dažas citas tumšas figūras. — Kas ir šie radījumi? — es iesaucos, norādīdams uz viņiem. Piepūlēju balsi aizvien vairāk, lai viņi varētu to sadzirdēt. — Viņi bijuši cilvēki — tādi paši cilvēki kā jūs, šiem cilvēkiem jūs esat uzspieduši kustoniskuma zīmogu, jūs esat viņus padarījuši par vergiem un joprojām baidāties no viņiem. Klausieties! — kliedzu, vērsdamies pie dzīvnieku cilvēkiem un šoreiz noradīdams uz Moro. — Klausieties! Vai neredzat, ka šie vīri aizvien vēl sargās un baidās no jums? Kāpēc tad jūs baidāties no viņiem? Jūsu ir daudz …