— Dieva dēļ, — Montgomerijs kliedza, — beidziet jel, Prendik!
— Prendik! — Moro iesaucās.
Abi kliedza reizē, it kā gribēdami nomākt manu balsi. Aiz viņiem drūmi vīdēja nekustīgas sejas, dzīvnieku cilvēki neizpratnē stāvēja ar uzrautiem pleciem un nokarenām, ķēmīgām rokām. Man tobrīd šķita, ka viņi cenšas apjēgt manus vārdus, atminēties kaut ko no savas cilvēciskās pagātnes.
Es kliedzu bez mitas, skaidri neatceros, ko īsti. Moro un Montgomeriju var nogalināt, no viņiem nevajag baidīties — tas bija pats galvenais, ko mēģināju pirms savas bojā ejas iedvest šiem dzīvnieku cilvēkiem. Es redzēju, ka zāļacainais cilvēks tumšajās skrandās, ar kuru biju sastapies pirmajā vakarā pēc savas ierašanās, iznāca no koku paēnas un viņam sekoja citi, lai labāk sadzirdētu mani.
Pēdīgi es aprāvos, jo pietrūka elpas.
— Vienu mirkli uzklausiet mani, — atskanēja Moro stingrā balss, — un pēc tarn sakiet, ko gribat.
— Nu? — es atsviedu.
Viņš noklepojās, padomāja, pēc tam sauca: — Latīņu valoda, Prendik! Slikta latīņu valoda! Skolas zēna latīņu valoda! Bet lūkojiet saprast. Hi non sunt homi- nes, sunt animalia qui nos habemus…[2] vivisecējuši. Cilvēciskošanas process. Es izskaidrošu. Nāciet krastā.
Es iesmējos.
— Nestāstiet niekus, — teicu. — Viņi runā, ceļ mitekļus, gatavo ēdienu. Viņi bijuši cilvēki. Mani varbūt izskalos krastā.
— Ūdens aiz jums ir dziļš … un mudž no haizivīm.
— Tad labi vien būs, — es sacīju. — Atra nāve. Tūlīt.
— Pagaidiet brīdi. — Viņš izņēma no kabatas kādu priekšmetu, kas laistījās saulē, un nosvieda pie savām kājām. — Sis ir pielādēts revolveris, — viņš teica.
— Montgomerijs darīs tāpat. Mēs abi aiziesim pa liedagu tik tālu, ka varēsit justies drošs. Pēc tam nāciet ārā un ņemiet revolverus.
— Nekā nebija! Jums ir vēl trešais.
— Es gribu, ka jūs pagudrotu, Prendik. Pirmkārt, nepavisam neesmu jūs aicinājis uz šo salu. Otrkārt, mēs būtu jūs sazāļojuši vakar vakarā, ja būtu gribējuši jums darīt ļaunu. Treškārt, tagad, kad jūsu pirmais izbīlis pārskrējis un varat mazliet domāt, — vai Montgomerijs gluži izskatās pēc tāda, par kādu uzlūkojat viņu? Mēs dzināmies jums pakaļ jūsu pašu labā. Šī sala ir pilna ar… naidīgiem fenomeniem. Kāda jēga šaut uz jums, ja pats tikko piesolījāt noslīcināties?
— Kāpēc uzrīdījāt man… jūsu cilvēkus, kad biju būdā?
— Mēs bijām pārliecināti, ka notversim jūs un izsargāsim no briesmām. Vēlāk mēs tīšām novirzījāmies no pēdām — jūsu pašu labā.
Es prātoju. Tas viss šķita ticams. Pēc tam es ko atcerējos.
— Bet es redzēju, — teicu, — apžogojumā …
— Tā bija puma.
— Klausieties, Prendik, — Montgomerijs sacīja.
— Jūs esat muļķa ēzelis. Nāciet ārā no ūdens un ņemiet šos revolverus — un parunāsimies. Tagad mēs nevaram darīt neko vairāk.
JAan jāatzīstas, ka toreiz un īstenībā vienmēr es baidījos no Moro un neuzticējos viņam. Bet jutu, ka saprotos ar Montgomeriju.
— Ejiet projām pa liedagu, — teicu pēc īsām pārdomām. — Un turiet rokas augšā, — piemetināju.
— To nevaram darīt, — Montgomerijs atbildēja, zīmīgi pamādams ar galvu pār plecu. — Pazemojums.
— Tad aizeļiet līdz kokiem, — es sacīju, — kā vēlaties.
— Sasodīti muļķīga ceremonija, — Montgomerijs teica.
Abi pagriezās pret sešiem vai septiņiem groteska- jiem radījumiem, kas, mezdami ēnas, stāvēja saules gaismā, telpiski, kustoši, un tomēr negribējās nemaz ticēt, ka viņi reāli. Montgomerijs noplīkšķināja savu pātagu, un tūlīt viņi visi pagriezās un juku jukām iebēga starp kokiem. Kad Moro un Montgomerijs man šķita pietiekami tālu, es izbridu krastā un pacēlu un ap- pētīju revolverus. Nomērķējis uz kādu apaļu lavas gabalu, izšāvu ar vienu, lai pārliecinātos, vai mani negrib smalki piemānīt, un apmierināts redzēju, ka akmens sašķīda un tumšas drumslas nobira pār liedagu.
Es tomēr vēl mirkli vilcinājos.
— Riskēšu, — pēdīgi sacīju, un, turēdams katrā rokā revolveri, devos augšup pa liedagu pie viņiem.
— Tas jau labāk, — Moro vēsi teica. — Ar savu nolādēto iztēli jūs esat izputinājis man gandrīz visu dienu.
Ar tādu kā nievu, kas nokaunināja mani, Moro un Montgomerijs pagriezās un klusēdami gāja pa priekšu.
Dzīvnieku cilvēku pulciņš joprojām neizpratnē stāvēja pa gabalu starp kokiem. Es soļoju viņiem garām, cik mierīgi vien varēdams. Kāds dzīrās man sekot, bet atkāpās, kolīdz Montgomerijs noplīkšķināja savu pātagu. Pārējie klusi stāvēja, vērodami mūs. Iespējams, ka viņi kādreiz bijuši dzīvnieki. Bet es nekad vēl nebiju redzējis dzīvnieku, kas mēģina domāt.
XIV. ĀRSTS MORO SKAIDRO
.— Un tagad, Prendik, es paskaidrošu visu, — ārsts Moro sacīja, tiklīdz bijām apremdējuši izsalkumu un slāpes. — Jāatzīstas, jūs esat visprasīgākais viesis, kādu man gadījies uzņemt. Ielāgojiet: šī ir pēdējā reize, kad pūlos jums izdabāt. Ja vēl draudēsit izdarīt pašnāvību, necelšu ne ausi, kaut arī man būtu nepatīkami.
Viņš sēdēja manā atpūtas krēslā, turēdams pussmē- ķētu cigāru baltajos, veiklajos pirkstos. Piekaru lampas gaisma krita uz viņa sirmajiem matiem; viņš lūkojās caur lodziņu uz zvaigžņu vizmu. Nolicis revolverus pa ķērienam, sēdēju otrpus galda pēc iespējas tālāk no viņa. Montgomerija trūka. Man negribējās būt kopa ar viņiem abiem tik mazā istabiņā.
— Tātad jūs atzīstat, ka vivisecētais cilvēks, kā nosaucāt šo būtni, galu galā ir tikai puma? — Moro jautāja.
Viņš bija piedabūjis mani apskatīt šo baismeni iekšējā telpā, lai es pārliecinātos, ka tas nav cilvēks.
— Tā ir puma, — teicu, — joprojām dzīva, bet sagraizīta un izkropļota, ka lūdzu dievu, lai nekad vairs neredzētu tik briesmīgi apstrādātu dzīvu miesu. Lielāku negantību …
— Beidziet šādas runas, — Mioro pārtrauca mani. — Es vismaz negribu dzirdēt šo puicisko drausminā- šanos. Montgomerijs bija tāds pats. Jūs atzīstat, ka tā ir puma. Tad nu sēdiet rāmi, kamēr lasu jums lekciju par fizioloģiju.
Viņš nekavējoties stāstīja par savu darbu, sākdams pagalam garlaikota cilvēka balsī, bet vēlāk mazliet iesildams. Viņš skaidroja vienkārši un pārliecinoši. Šad un tad viņa vārdos izskanēja sarkasms. Drīz degu kaunā par savām tukšajām iedomām.
Šie radījumi, ko tiku redzējis, bija nevis pārvērsti cilvēki, bet dzīvnieki, cilvēciskoti dzīvnieki, vivisekci- jas triumfs.
— Jūs aizmirstat, ko visu var izdarīt ar dzīvām būtnēm prasmīgs vivisektors, — Moro sacīja. — Man pašam tīri jābrīnās, ka agrāk neviens nav izdarījis to, ko esmu paveicis šeit. Protams, mazi panākumi jau gūti iepriekš — amputācija, ekscizijas, mēles operācijas. Jūs droši vien zināt, ka hirurģiski var radīt vai ārstēt šķielēšanu? Pēc ekscizijām notiek daždažādas sekundāras pārvērtības, pārmaiņas pigmentācijā, temperamentā, taukaudu sekrēcijā. Bez šaubām, jūs esat dzirdējis par visu to?