— Protams, — es atbildēju. — Bet jūsu derdzīgie radījumi,.«
— Visu savā laikā, — viņš attrauca, paceldams roku. — Es tikai sāku. Minēju triviālus pārvērtību gadījumus. Hirurģija spēj vairāk. Tā ne vien ārda un maina, bet arī veido no jauna. Jums varbūt zināma parasta hirurģiska operācija, ko izdara gadījumos, kad sakropļots deguns. No pieres atloba ādas lēveri, ko uzliek uz deguna un pieaudzē šinī jaunajā vietā. Dzīvniekam transplantē daļu no viņa paša. Iespējams arī transplantēt tikko iegūtu materiālu no cita dzīvnieka, — piemēram, zobus. Adu un kaulu transplantē, lai veicinātu dzīšanu. Hirurgs ieliek brūces vidū ādas gabaliņus, kas atgriezti citam dzīvniekam, vai tikko nogalināta upura k-aula drumslas. Hantera [3] gaiļa piesis — varbūt esat dzirdējis — auga uz vērša kakla. Un Alžīrijas zuāvu degunradža žurkas arī jāuzskata par fabricētiem monstriem — parastai žurkai no astes atšķelta sloksnīte un pieaudzēta pie purna.
— Fabricēti monstri! — es izsaucos. — Tad jūs gribat man sacīt…
— Jā. Jūs esat te redzējis dzīvniekus, kas hirurģiski pārveidoti jaunā formā. Šim darbam — dzīvu būtņu plastiskuma studijām — ziedots mans mūžs. Ilgus gadus esmu nodevies šiem pētījumiem, uzkrādams zināšanas. Kā redzu, jums drausmi, taču nestāstu neko jaunu. To visu jau sen bija izvirzījusi praktiskā anatomija, bet nevienam nepietika drosmes ķerties pie attiecīgiem mēģinājumiem. Es varu pārmainīt ne tikai dzīvnieka ārieni. Iespējams arī panākt stabilu modifikāciju organisma fizioloģiskajos procesos, ķīmiskajās norisēs, — vakcinācija un citas metodes, pēc kurām iepotē dzīvus vai nonāvētus ierosinātājus, ir piemēri, kas, bez šaubām, jums zināmi. Līdzīga operācija ir asins pārliešana, ar kuru īstenībā sāku savus pētījumus. Šie visi labi zināmi gadījumi. Mazāk pazīstamas un, jādomā, daudz vairāk izplatītas bija operācijas, ko veica tie viduslaiku hirurgi, kuri taisīja pundurus, ubagotājus kropļus un par naudu rādāmus monstrus un kuru māksla vēl nav pilnīgi aizmirsta, kā to liecina jaunu ākstu un akrobātu iepriekšēja sagatavošana. Par šiem hirurgiem
Viktors Igo pastāsta romānā «Cilvēks, kas smejas».,, Taču jums varbūt jau kļuvis skaidrs, ko gribu sacīt. Jūs droši vien sākat saprast, ka audus iespējams transplantēt uz citu ķermeņa daļu vai arī uz citu dzīvnieku, iespējams pārmainīt organisma attīstību un ķīmiskās reakcijas, modificēt locekļus, radikāli pārveidot visu dzīvnieku.
Un tomēr neviens pētnieks mūsu dienās nebija spraudis sev mērķi sistemātiski studēt šo sevišķo zinātnes nozari, iekām es ķēros pie tās! Līdzīgi rezultāti bijuši uztrāpīti ar ekstrēmiem hirurģiskiem paņēmieniem; lielāko tiesu šādu gadījumu, kas uzausīs jūsu atmiņā, it kā nejauši nodemonstrējuši tirāni, kriminālnoziedznieki, zirgu un suņu audzētāji, visādi nemākuļi, kas pūlējās sasniegt paši savus tiešos mērķus. Es pirmais nodevos šai problēmai, bruņots ar antiseptisko hirurģiju un organisma attīstības likumu īsti zinātnisku izpratni.
Taču domāju, ka visu to slepeni darīja agrāk. Tādi radījumi kā Siamas dvīņi… Un inkvizīcijas pagrabos … Bez šaubām, inkvizitoru galvenais nolūks bija rafinēta spīdzināšana, bet droši vien vismaz daži no viņiem jutuši kaut ko līdzīgu pētnieciskai zinātkārei..,
— Bet šīs būtnes — šie dzīvnieki taču runā! — es sacīju.
To apstiprinājis, viņš turpināja savu stāstu, norādīdams, ka fiziska metamorfoze neesot vivisekcijas iespēju robeža. Cūku varot izglītot. Garīgā struktūra esot vēl mazāk noturīga nekā miesas uzbūve. Hipnotisma zinātne attīstoties un liekot cerēt, ka vecos, iedzimtos instinktus varēšot aizstāt ar jauniem iedvesumiem, mantotos, iesakņojušos jēdzienus — aizstāt vai nomākt ar citiem. īstenībā tas, ko saucot par morālu izglītību, lielākoties esot šāda mākslīga instinktu modifikācija un perversitāte; kauslīgumu pāraudzinot drosmīgā pašaizliedzībā, apspiestu seksualitāti — reliģiskā emocijā. Viņš teica, ka galvenā atšķirība starp pērtiķi un cilvēku esot balsenē — pērtiķis nespējot veidot smalki diferencētus skaņu simbolus, kuros varētu ietērpt domu. Sinī ziņā es nepiekritu ārstam Moro, bet viņš diezgan strupi noraidīja manas ierunas. Viņš atkārtoja, ka tas tā esot, un turpināja stāstu par savu darbu.
Jautāju, kāpēc viņš ņēmis par modeli cilvēka veidu. Šāda izvēle man toreiz likās un joprojām liekas dīvaina ļaunestība.
Viņš atzinās, ka esot izraudzījies šo veidu uz labu laimi.
— Es gluži tāpat būtu varējis aitu pārvērst lamā un lamu — aitā. Man šķiet, cilvēka veids spēj rosināt mākslinieciskās slieksmes stiprāk nekā jebkura dzīvnieka augums. Es tomēr esmu darinājis ne tikvien cilvēkus. Pāris reižu… — Kādu minūti viņš klusēja. — Šie gadi! Kā tie aizsteigušies! Un esmu zaudējis dienu, glābdams jūsu dzīvību, un tagad tērēju stundu, dodams paskaidrojumus!
— Taču netieku vēl gudrs, — es sacīju. — Jūs sagādājat sāpes, bet kur attaisnojums? Manuprāt, varētu aizbildināt vienīgi tādu vivisekciju, kas nāk pan labu r..
— Gluži pareizi, — viņš teica. — Bet es, kā redzat, esmu citāda kaluma cilvēks. Mums katram savs viedoklis. Jūs esat materiālists.
— Nebūt neesmu materiālists, — attraucu iekaisdams.
— Pēc mana uzskata — pēc mana uzskata. Mēs neesam vienis prātis taisni šinī jautājumā par sāpēm. Kamēr redzamas vai dzirdamas sāpes jums šķebina dūšu, kamēr jūsu paša sāpes valda pār jums, kamēr uz sāpēm pamatojas jūsu nojēgumi par grēku, tikmēr, ticiet man, jūs esat radījums, kas domā drusciņ skaidrāk, nekā dzīvnieks jūt. Šīs sāpes …
Es nepacietīgi noraustīju plecus par šādu sofistiku.
— Ak! Tās taču ir tik niecīgas. Prātam, kas nenoraida zinātni, jāsajēdz, cik tās niecīgas. Varbūt, ja atskaita šo mazo planētu, šo kosmisko putekli, kas izzustu skatienam daudz agrāk, nekā mēs sasniegtu vistuvāko zvaigzni, — varbūt, ziniet, nekur neeksistē tas, ko saucam par sāpēm. Bet likūmi, pēc kuriem taustām ce|u uz … Nu, kas tās par sāpēm, pat uz šīs zemes, pat dzīvām būtnēm?
Tā runādams, viņš izvilka no kabatas mazu salie- ceni, atvāza īsāko asmeni un pastūma krēslu, tā ka varēju redzēt viņa gurnu. Pēc tam, rūpīgi izvēlējies vietu, viņš iegrūda kājā asmeni un izrāva to ārā.
— Bez šaubām, jūs esat to redzējis agrāk. Tas nesāp ne tik, cik adatas dūriens. Ko tas viss pierāda? Spēja sajust sāpes ir lieka šim muskulim un nav tam piešķirta; tā maz vajadzīga ādai, un vienīgi šur un tur gurnā kāda vieta spēj sajust sāpes. Sāpes ir tikai iekšējais medicīniskais padomdevējs, kas brīdina un stimulē mūs. Ne jau visi dzīvie audi sāp, ne visi nervi, pat ne visi sensoriskie nervi. Redzes nerva sajūtās nav ne mazāko sāpju, reālu sāpju. Ja ievaino redzes nervu, tad vienīgi samana ugunīgu ņirboņu; dzirdes nerva bojājums rada tikai dūkoņu ausīs. Augi nejūt sāpes; zemākie dzīvnieki — iespējams, tādi dzīvnieki kā lan- gusti un jūras zvaigznes nejūt sāpes. Un cilvēki — jo saprātīgāki viņi kļūs, jo saprātīgāk gādās par savu labklājību un mazāk viņiem vajadzēs šīs rīkstes, kas izsarga no briesmām. Es nekad neesmu dzirdējis par tādu nevajadzīgu lietu, ko evolūcija nebūtu samalusi agrāk vai vēlāk. Vai jūs esat? Un sāpes top nevajadzīgas.
Turklāt, Prendik, esmu reliģiozs, kādam jābūt katram normālam cilvēkam. Man šķiet, ka bušu iedziļinājies šīs pasaules radītāja darbos vairāk nekā jūs, jo visu mūžu esmu centies pēc savas metodes izdibināt viņa likumus, kamēr jūs, kā spriežu, esat kolekcionējis tauriņus. Un ticiet man, priekam un sāpēm nav nekāda sakara ar debesīm un elli. Prieks un sāpes … ha! Vai jūsu teologa ekstāze nav nekas cits kā Muhameda hū- rija tumsā? Prendik, piešķirdami lielu nozīmi priekam un sāpēm, vīrieši un sievietes līdzinās dzīvniekiem, no kuriem viņi cēlušies. Sāpes! Sāpes un prieks mums eksistē vienīgi tik ilgi, kamēr lokāmies putekļos kā tārpi…