Kā redzat, savus pētījumus turpināju virzienā, kādā tie veda mani. Cik man zināms, pētniekam nav cita ceļa. Es uzdevu sev jautājumu, izgudroju metodi, pēc kuras dabūt atbildi, — un radās otrs jautājums. Kur patiesība? Kur šķitums? Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē pētniekam šie minējumi, kādā intelektuālā entuziasmā viņš iedegas. Jūs nevarat iedomāties šo intelektuālo ilgojumu savādo, bezkrāsaino skaistumu. Būtne jūsu priekšā vairs nav dzīvnieks, radījums, tā kļuvusi par problēmu. Zēlums — to neesmu pazinis kopš daudziem gadiem. Es gribēju — vienīgais, ko gribēju — izdibināt dzīvu būtņu plastiskuma galējo robežu. * — Bet, — es teicu, — tā ir negantība …
— Līdz šim gan neesmu uztraucies par sava pasākuma ētisko pusi. Pētot dabu, pēdīgi kļūstam tikpat bezjūtīgi kā daba. Es turpināju savu darbu, piegriezdams vērību tikai jautājumam, ko risināju, un rezultāti pamazām . .. krājās tanīs būdās … Pagājuši gandrīz vienpadsmit gadi, kopš mēs abi ar Montgomeriju un seši kanaki ieradāmies šeit. Man šķiet, tas bija vakar — tik skaidri atceros tuksnesīgo okeānu ap mums un salas zaļo mieru. Šī vieta likās gaidām mani.
Izkrāvām bagāžu, uzcēlām māju. Kanaki uztaisīja dažas būdas pie gravas. Es ķēros pie darba, izmantodams dzīvo materiālu, ko biju atvedis līdzi. Pirmajā laikā gadījās šādas tādas nepatikšanas. Iesāku ar aitu, un to nonāvēju pēc pusotrām dienām, kļūmīgi paslīdot skalpelim; otru aitu pārvērtu sāpju un baiļu pilnā būtnē, ko atstāju sasietu, lai dzīst. Kad beidzu darbu, tā izskatījās gluži cilvēciska; bet vēlāk, atgriezies pie tās, es vīlos savās cerībās. Tā atminējās mani un briesmīgi pārbijās, un tai bija tikai aitas prāts. Jo ilgāk lūkojos šinī monstrā, jo nejēdzīgāks tas šķita, un pēdīgi es izbeidzu tā ciešanas. Šie dzīvnieki bez drosmes, šie tramīgie, sāpēm pakļāvīgie radījumi bez mazākā cīņas spara, ar kuru spītēt mocībām, — no tādiem neizdari- nāt cilvēkus.
Pēc tam ņēmu līdzatvesto gorillu un, strādādams sevišķi rūpīgi, atkal un atkal pārvarēdams grūtības, no tās izdarināju savu pirmo cilvēku. Viņu veidoju visu nedēlu, dienām un naktīm. Te vajadzēja veidot galvenokārt smadzenes; daudz kas bija jāpiešķir vai jāmaina. Beidzot nospriedu, ka esmu radījis lielisku negroīdās rases pārstāvi, un apvīstīts un sasiets viņš nekustīgi gulēja manā priekšā. Tikai pēc tam kad izgaisa manas bažas par viņa dzīvību, es atgriezos šinī istabā, kur atradu Montgomeriju gandrīz tādā pašā jūtoņā, kādā esat jūs. Viņš bija dzirdējis jaunradītā cilvēka kliedzienus — kliedzienus, kādi tik ļoti uztrauca arī jūs, Prendik. Sākumā es neuzticēju Montgomerijam visu. Un arī kanaki šo to bija noskārtuši. Ieraugot mani, viņi pārbijās bez jēgas. Es puslīdz pārliecināju Montgomeriju, bet mums abiem gaužām grūti nācās noturēt kanakus. Galu galā viņi aizbēga, un tādējādi mēs pazaudējām jahtu.
Pavadīju daudzas dienas, izglītodams pārvērsto dzīvnieku. Viņš palika pie manis trīs vai četrus mēnešus. Es viņu kaut cik ielauzīju angļu valodā, devu viņam priekšstatu par skaitļiem, pat piespiedu savu skolnieku lasīt alfabētu. Bet šinī ziņā viņam bija grūta galva, — kaut arī esmu sastapis vēl grūtgalvīgākus idiotus. Sākumā viņa mentalitāte atgādināja neaprakstītu lapu; viņš itin neko neatminējās par savu pagātni. Kad viņš bija sadziedējis brūces, vairs nejuta sāpes, kļuva lokanāks un varēja drusciņ sarunāties, es viņu aizvedu pie kanakiem un stādīju priekšā kā interesantu pasažieri, kas atbraucis par zaķi.
Sākumā nezin kāpēc tie drausmās vairījās no viņa, tā ka mazliet apvainojos, jo pats biju lepns uz savu darinājumu; bet viņš izturējās tik rāmi un pazemīgi, ka tie vēlāk viņu uzņēma un lūkoja izglītot tālāk. Viņš vērīgi mācījās, veikli imitēja un pielāgojās, uzcēla sev nojumi, kura man šķita vēl labāka par kanaku būdiņām. Viens no puišiem bija tāds kā misionārs, un tas mācīja šo radījumu lasīt vai vismaz izsaukt burtus un deva viņam primitīvu priekšstatu par morāli, taču, liekas, pārvērstais dzīvnieks ieņēmās arī ko nevēlamu.
Es atpūtos dažas dienas un dzīros aprakstīt savu veikumu, lai sarosinātu angļu fiziologus. Tad uzgāju šo radījumu tupam kokā un berbelējam uz diviem kanakiem, kas bija ķircinājuši viņu. Piedraudēju viņam, teicu, ka šāda izturēšanās nepieklājas cilvēkam, pamodināju viņā kauna jūtas un atgriezos mājās, nolēmiš sasniegt labākus rezultātus un tikai pēc tam vest savu roku darbu uz Angliju. Esmu sasniedzis labākus rezultātus; bet nezin kāpēc šīs būtnes slīd atpakaļ savā agrākajā stāvoklī, uzmācīgā dzīvnieciskā miesa vienmēr
aug no jauna … Es domāju vēl darināt labākas būtnes. Ceru gūt uzvaru. Šī puma …
Tā nu ir noticis. Visi kanaki aizgājuši boja. Viens pārkrita pār barkasas bortu, viens nomira, jo ievainoja papēdi, ar auga sulu kaut kā saindēdams brūci. Trīs aizbēga ar jahtu, un es domāju un ceru, ka viņi noslīkuši. Sesto… nonāvēja. Nu, viņus esmu aizstājis. Montgomerijs sākumā uzvedās gandrīz tāpat kā jūs un pēc tam …
— Kas īsti notika ar sesto kanaku? — es strauji ievaicājos. — Ar to, ko nonāvēja?
— Patiesību sakot, jāatzīstas, ka, izdarinājis vairākas cilvēciskas būtnes, es darināju kādu…
Viņš minstinājās.
— Jā? — es bildu.
— Šo darinājumu nošāva.
— Nesaprotu, — es teicu. — Vai jūs gribat sacīt, ka…
— Viņš nonavēja kanaku, jā gan. Nonāvēja arī vairākas citas būtnes, ko saķēra. Mēs viņu vajājām dažas dienas. Viņš aizbēga — es nepavisam negribēju viņu laist vaļā. Es viņu nepabeidzu. Tas bija tīrs eksperiments. Šis bija radījums bez locekļiem, ar baismīgu ģīmi, viņš locīdamies līda pa zemi līdzīgi čūskai. Viņš bija ārkārtīgi spēcīgs, satracinājās sāpēs un traucās, palēkdamies kā delfīns ūdenī. Kādas dienas viņš slēpās mežā, par nelaimi visiem, kas gadījās ceļā. Pēdīgi sadzinām šo briesmoni, un tad viņš aizlocījās uz salas ziemeļdaļu, un mūsu grupa sadalījās, lai viņu aplenktu. - Montgomerijs neparko neatstājās no manis. Mēs atradām kanaka līķi, viņa šautenes stobrs bija saliekts S veidā un gandrīz vai pārkosts,.. Montgomerijs nošāva drausmeni.,. Kopš tās reizes turos pie cilvēkveidīga parauga, — ja atskaita mazas būtnes.
Viņš apklusa. Es sēdēju, vērodams viņa seju.
- — Tā esmu strādājis pavisam divdesmit gadus, no tiem deviņus Anglijā, un šinī darbā joprojām kaut kas spītē, sagādā vilšanos,» prasa jaunus pūliņus. Dažreiz panāku vairāk, citreiz māzāk, bet nekad nesasniedzu, ko esmu iecerējis. Tagad gandrīz bez kādām grūtībām varu izveidot cilvēka augumu, lokanu un graciozu vai
druknu un spēcīgu; taču bieži neizdodas rokas un nagi — sāpīgs materiāls, ko neuzdrošinos veidot visai brīvi. Bet manas galvenās grūtības ir darbā gar smadzenēm — smalkā transplantācijā un pārveidošanā. Bieži vien vērojams dīvaini vājš prāts ar mīklainiem tukšumiem, negaidītiem robiem. Un vismazāk esmu apmierināts ar to, ka nevaru izdibināt, kur lokalizētas emocijas. Tieksmes, instinkti, iekāres, kas gandē cilvēka dabu, — savāds apslēpts avots, kurš piepeši izverd, un tad radījumu pārņem dusmas, naids vai bailes. Manas būtnes jums likās savādas un baismīgas, kad sākāt tās novērot, bet man pašam tūlīt pēc izveidošanas tās šķiet neapstrīdami cilvēciski radījumi. Tikai vēlākie novērojumi izgaisina šo pārliecību. Dzīvnieka pazīmes cita pēc citas nāk klajā un duras acīs … Es tomēr gūšu vēl uzvaru. Ikreiz, kad dzīvu radījumu gremdēju svilinošu sāpju dzelmenī, saku sev: «Šoreiz izsvilināšu visu dzīvniecisko, šoreiz izdarināšu saprātīgu būtni.» Kas galu galā ir desmit gadi? Cilvēks veidots simt tūkstošu gados.