Viņš ieslīga drūmās pārdomās.
— Bet es tuvojos mērķim. Sī puma… — Kādu brīdi valdīja klusums. — Un viņi deģenerējas. Līdzko es savu roku atņemu, dzīvnieks sāk lavīties atpakaļ, sāk par jaunu apliecināt sevi . ..
Viņš ilgi klusēja.
— Savus darinājumus jūs aizvedat uz tiem mitekļiem? — es iejautājos.
— Viņi paši aiziet. Es viņus izdzenu ārā, līdzko saskatu dzīvnieka pazīmes šinīs darinājumos, un drīz vien viņi aizklīst uz turieni. Viņi visi baidās no šīs mājas un manis. Viņu apmetne ir tāda kā cilvēku sabiedrības parodija. Montgomerijs to zina, jo iejaucas viņu dzīvē. Vienu otru viņš iemācījis kalpot mums. Viņš kaunas par šādu sabiedrību, bet, man šķiet, mazdrusciņ iemīļojis dažus no šiem kustoņiem. Tā ir viņa darīšana, nevis mana. Viņi tikai šķebina man dūšu, atgādinot, ka esmu neveiksminieks. Es neinteresējos par viņiem. Domāju, viņi seko norādījumiem, ko deVis kanaku misionārs, un it kā parodē saprātīgu dzīvi, — nabaga kustoņi! Kaut ko viņi sauc par Likumu. Dzied himnas
«tam kungam». Viņi ceļ savus mitekļus, vāc augļus, plūc zaļumus — pat precas. Bet es redzu tam visam cauri, ieskatos viņu dvēselēs, un redzu tikai dzīvnieku dvēseles, redzu dzīvniekus, kas nīkuļo, — un zemiskās dziņas gumda viņus… Taču viņi ir dīvaini. Sarežģīti, — kā cita dzīvā radība. Viņos vērojama arī tāda kā cēlāka tieksme — gan godkāre, gan vēlēšanās zināt. Šī tieksme vienīgi kaitina mani… Es lieku cerības uz šo pumu; esmu cītīgi strādājis gar zvēra galvu un smadzenēm . . .
— Un ko tagad teiksit? — viņš pieceldamies vai- k cāja, pēc tam kad bijām ilgi klusējuši, nododamies katrs savām domam. — Vēl baidāties no manis?
Es lūkojos viņā un redzēju vienīgi sirmgalvi ar bālu seju un rāmām acīm. Ja nebūtu šīs apskaidrības, šī klusā skaistuma, kurš piemita viņa dziļajam mieram un majestātiskajam augumam, viņš izskatītos pēc gluži ikdienišķa, omulīga veca džentlmeņa. Tad es nodrebēju. Izstiepu rokas, sniegdams viņam abus revolverus par atbildi uz otro jautājumu.
— Paturiet tos, — Moro sacīja un nožāvājās, piešaudams plaukstu pie mutes. Viņš palika stāvam, noraudzījās manī un pasmaidīja. — Jūs esat piedzīvojis divas notikumiem bagātas dienas, — viņš turpināja. — Es ieteiktu jums nogulēties. Man prieks, ka esat ticis skaidrībā. Ar labu nakti!
Viņš pavilcinājas, pēc tam izgāja pa iekšējām durvīm. Es nekavējoties noslēdzu ārējās.
Apsēdos par jaunu un kādu laiku nokvernēju prāta trulumā, tā pārguris emocionāli, psihiski un fiziski, ka nespēju vairs domāt, kolīdz Moro atstāja mani. Melnais lodziņš vērās manī kā acs. Pēdīgi es piepūlēdamies nodzēsu lampu un ierausos guļamtīklā. Gandrīz tūlīt iegrimu nemaņā.
XV. PAR DZĪVNIEKU CILVĒKIEM
Pamodos agri. Tiklīdz atvēru acis, skaidri un gaiši atminējos Moro stāstu. Izrausies no guļamtīkla, piegāju pie durvīm, lai pārliecinātos, vai tās aizslēgtas.
Pēc tam paraustīju lodziņa restes. Tās šķita izturīgas. Ka patiesībā šie cilvēkveidīgie radījumi bija izkropļoti dzīvnieki, vienīgi groteskas cilvēku parodijas, — tas modināja manī mulsu nemieru, jo nezināju, kas īsti sagaidāms no viņiem, un šāda neziņa mocīja vairāk par noteiktām bailēm. Kāds klusi pieklauvēja pie durvīm, un es izdzirdēju Mlinga neskaidro runu. Iebāzu kabatā vienu revolveri un, turēdams roku pie spala, atvēru durvis.
— Labrīt, ser, — viņš teica, ienesdams bez parastajām veģetārajām brokastīm vēl slikti sagatavotu trusi.
Mlingam sekoja Montgomerijs. Viņa šaudīgās acis uzskatīja manu roku, un viņš greizi pasmīnēja.
Todien pumai ļāva dziedēt savas brūces; bet Moro bija īsts savrupnieks un nepiebiedrojās mums. Es izjautāju Montgomeriju, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par kustonisko cilvēku dzīvi. Mani it sevišķi interesēja, kā apvalda šos biedēkļus, lai viņi neuzbruktu Moro un Montgomerijam un nesaplosītu cits citu.
Montgomerijs man paskaidroja, ka viņš un Moro varot pateikties par savu relatīvo drošību šo briesmoņu Šaurajam gara apvārsnim. Kaut arī viņi šo to sajēdzot un tanī pašā laikā izrādot sliecību uz dzīvnieciskiem instinktiem, tačū pakļaujoties zināmiem piekodinājumiem, ko ārsts Moro iepotējis viņu prātos un kas aprobežojot viņu iztēli. īstenībā viņi esot hipnotizēti, viņiem iegalvots, kāda rīcība neiespējama, kāda — nepieļaujama, un šie aizliegumi ieausti viņu smadzenēs, tā ka viņi tos ievērojot aklā padevībā. Dažā ziņā viņi tomēr neesot tik paklausīgi: vecie instinkti pretojoties Moro ietekmei. Piesacījumu virkni, ko es jau biju dzirdējis, viņi saucot par Likumu, un tas viņu prātos cīnoties ar dzīvnieciskās dabas iesīkstējušajām, pastāvīgi dumpīgajām dziņām.
Kā redzēju, šo Likumu viņi vienmēr atkārtoja un — vienmēr pārkāpa. Montgomerijam un Moro sevišķi rūpēja, ka tikai šīs būtnes neuzzina asins garšu. Viņi baidījās no šāda baudījuma nenovēršamajam sekām.
Montgomerijs pastāstīja, ka līdz ar tumsas iestāšanos Likuma ietekme dīvaini vājinoties, it īpaši starp.
tiem, kas veidoti no kaķu dzimtas dzīvniekiem; tad kustoniskās sliecības esot visstiprākās. Kad metoties krēsla, viņi kļūstot nemierīgi un uzdrošinoties darīt to, par ko laikam nemaz nedomājot dienā. Tamdēļ jau leoparda cilvēks bija zadzies man līdzi — pirmaja vakarā pēc manas ierašanās. Bet, kad sāku dzīvot uz salas, viņi pārkāpa Likumu tikai slepenībā un tumsā; dienā viņi visi centās ievērot šos dažādos aizliegumus.
Un tagad droši vien nebūtu lieki sniegt dažas vispārīgas ziņas par so salu un dzīvnieku cilvēkiem. Salas apveids bija neregulārs, tā tikai mazliet pacēlās virs jūras līmeņa un, pēc manām domām, aizņēma septiņas astoņas kvadrātjūdzes. [4] Tā bija radusies vulkāniski, un tagad to no trijām pusēm ieskāva koraļļu rifi. Vienīgi dažas fumarolas [5] ziemeļos un karsts avots vēl liecināja par spēkiem, kas bija kādreiz izveidojuši salu. Sad un tad varēja manīt vāju zemestrīci, un reizēm tvaika mutuļi izšāvās līdzi dūmu stabam. Bet tas arī bija viss. Montgomerijs sacīja, ka salu pašlaik apdzīvojot vairāk nekā sešdesmit šo savādo Moro mākslas darinājumu, ja neskaitot mazākus biedēkļus, kas mitinoties atvasājā un neesot veidoti pēc cilvēka. Pavisam Moro esot darinājis gandrīz simt divdesmit, bet daudzi miruši; un citi esot nogalināti, tāpat kā lienošā bezkāju būtne, par kuru Moro bija man stāstījis. Atbildot uz manu jautājumu, Montgomerijs teica, ka arī viņiem esot pēcnācēji, bet parasti tie drīz mirstot. Kā redzams, tiem neiedzimstot nekādas iegūtas cilvēka īpašības. Ja tie dzīvojot, Moro piešķirot tiem cilvēka veidu. Sieviešu esot mazāk nekā vīriešu, un tie slepeni uzmācoties viņām, kaut gan Likums nosakot monogamiju.
Es nevaru šos dzīvnieku cilvēkus aprakstīt sīki — mana acs nav ievingrināta sīkumos, — un, diemžēl, neprotu zīmēt. Uzlūkojot šos radījumus, visvairāk izbrīnījos par to, ka viņu kājas bija nesamērīgi īsas un rumpji — nesamērīgi gari; un tomēr — tik mainīgs ir musu priekšstats par skaistumu — manas acis aprada ar šo dīvainību, un beidzot es pat piekritu viņiem, ka mani garie stilbi šķiet lempīgi. Otra īpatnība — uz priekšu izvirzīta galva un neveikls mugurkaula izliekums. Pat pērtiķa cilvēka mugurai trūka tā slaidā ieliekuma, kas dara cilvēka augumu tik graciozu. Daudziem bija neveikli uzrauti pleci, un viņu īsās rokas ļengani karājās gar sāniem. īsti spalvaini bija tikai daži — vismaz, kamēr dzīvoju uz salas.