Arī viņu sejas izskatījās ķēmīgas. Gandrīz visiem bija izspiedušies žokļi, kroplīgas ausis, lieli un apaļīgi deguni, ļoti vilnaini vai ļoti saraini mati un bieži vien savādas acis — neparastā krāsā vai neparasti izvietotas. Neviens nevarēja smieties, tikai pērtiķa cilvēks žadzinoši ķiķināja. Ja neskaita šīs kopējās iezīmes, viņu galvas maz līdzinājās cita citai; katrs saglabāja savas sugas īpatnības. Cilvēka izskats pārvērta, bet nenoslēpa leopardu, vērsi, cūku vai citu dzīvnieku, vai dzīvniekus, no kuriem veidota būtne. Arī balsis bija ļoti dažādas. Rokas bija kroplīgas; un, kaut arī dažas man likās brīnum līdzīgas cilvēka rokām, gandrīz visām bija mazāk pirkstu, rupji nagi un vāja taustes sajūta.
Visbaismīgāki šķita divi dzīvnieku cilvēki — leoparda cilvēks un kāda būtne, kas darināta no hiēnas un cūkas. Lielāki par šiem bija trīs vērša cilvēki, kas airēja barkasu. Pēc viņiem jāmin pelēkspalvainais Likuma teicējs, Mlings un kāda satīram līdzīga būtne, kas veidota no pērtiķa un āža. Bija trīs cūkas vīrieši trrr'vieha cūkas sieviete, kāda ķēves-degunradža būtne un dažas citas sievietes, kuru izcelšanos netiku noskaidrojis. Vēl bija vairāki vilka cilvēki, viens lāča- vērša cilvēks un viens senbernardieša cilvēks. Par pērtiķa cilvēku esmu jau stāstījis. Sevišķi pretīga bija kāda smirdoša veca sieviete, kas darināta no lapsas un lāča un ko nevarēju ieredzēt no paša sākuma. Dzirdēju, ka viņa dedzīgi piekrītot Likumam. Pie mazākiem radījumiem piederēja kaut kādi lāsumaini jaunieši un minētā sliņķveidīgā būtne. Bet pietiek ar šo uzskaitījumu!
Sākumā šie kustoņi man riebtin riebās, es parak skaudri sajutu, ka galu galā tie ir dzīvnieki; bet, pašam nemanot, es daudzmaz apradu ar tiem, turklāt mani ietekmēja Montgomerija izturēšanās pret šiem kustoņiem. Viņš bija tik ilgi dzīvojis kopā ar tiem, ka gandrīz uzskatīja tos par gluži parastiem cilvēkiem — Londona viņam šķita jauks sapnis, kas zudis uz visiem laikiem. Tikai pāris reižu gadā viņš brauca uz Ariku noslēgt darījumus ar Moro aģentu — dzīvnieku tirgotāju. Šinī ostas pilsētiņā, kur dzīvoja spāniešu metisi, viņš, jādomā, nesastapa nekādus smalkos ļaudis.
Cilvēki uz kuģa, viņš sacīja, sākumā esot viņam likušies tikpat savādi, cik savādi man šķita dzīvnieku cilvēki, — nedabiski garām kājām, plakanām sejām, augstām pierēm, aizdomīgi, bīstami un bezjūtīgi. īstenībā viņš nemīlot cilvēkus. Pret mani viņš laikam būšot iesilis tāpēc, ka izglābis man dzīvību.
Man jau tobrīd šķita, ka Montgomerijs nezin kāpēc iemīļojis dažus pārvērstos dzīvniekus un viņam vienā otrā ziņā patīk to izturēšanās, taču sākumā viņš centās no manis slēpt šīs nelādzīgās simpātijas.
Mlings, melnsejīgais cilvēks, Montgomerija kalpotājs, pirmais dzīvnieku cilvēks, ko sastapu, nedzīvoja kopā ar citiem salas otrā pusē, tas mitinājās mazā būdiņā aiz apžogojuma. Šis radījums, šķiet, nesajēdza ne tik, cik pērtiķa cilvēks, toties bija paklausīgāks, turklāt izskatījās cilvēciskāks par citiem pārvērstajiem kustoņiem, un Montgomerijs bija iemācījis to gatavot ēdienu un veikt visus vienkāršos mājas darbus. Šis sarežģītais Moro baismīgās mākslas darinājums bija veidots no lāča, suņa un vērša un sevišķi smalki nostrādāts. Mlings izturējās pret Montgomeriju ar savādu maigumu un padevību. Reizēm Montgomerijs kļuva laipnīgs pret savu kalpotāju, plikšķināja to, jokojot sauca zobgalīgos vārdos, un tas lēkāja, prieka pārņemts; reizēm, it īpaši tad, kad bija sadzēries viskiju, viņš apgājās ar to slikti, spārdīja to, sita, apmētāja ar akmeņiem un degošiem sērkociņiem. Taču, vai nu viņš apgājās ar to labi vai slikti, tas vismīļāk uzturējās viņa tuvuma.
Jā, es pieradu pie dzīvnieku cilvēkiem, tā ka tūkstoš iezīmes, kas bija man šķitušas nedabiskas un derdzīgas, drīz vien kļuva dabiskas un ikdienišķas. Manuprāt, viss pakļauts apkārtējās vides ietekmei. Moro un Montgomerijs bija tik īpatnēji un savdabīgi, ka izbālēja mans vispārīgais priekšstats par cilvēku. Ja redzēju kādu no neveiklajiem vērša cilvēkiem, kas bija izkrāvuši barkasu, smagiem soļiem ejam pa atvasāju, es nevilšus jautāju pats sev, pūlējos atcerēties, ar ko viņš atšķiras no zemnieka, kurš klambo mājup, beidzis savu grūto darbu; un, uzskatīdams lapsas-lāča sievietes viltīgo, dzīvo seju, kuras blēdīgā izteiksme likās dīvaini cilvēciska, es pat iedomājos, ka šo seju esmu jau redzējis kādā pilsētas sānielā.
Sad un tad tomēr dzīvnieciskais paplaiksnījās neapšaubāmi un nenoliedzami. Varēja domāt, ka alas ieejā notupies nejauks cilvēks, mežonis ar kumpu muguru, un piepeši tas izstiepa rokas un nožāvājās, drausmi atņirgdams griezīgus priekšzobus un līkus ilkņus, asus un spožus kā nažus. Vai arī — saticis uz taciņas lokanu baltā drēbē ietinušos sievieti, es uzdrošinājos ieskatīties viņai acīs un, saraudamies šaušalās, pēkšņi ieraudzīju šaurus, garenus redzokļus, vai, palūkojies lejup, ievēroju izliektu nagu, ar kuru viņa turēja savu neizskatīgo apmetni. Starp citu, jāmin kas interesants, un nekādi nevaru to izskaidrot. Kad sāku dzīvot, uz salas, šīs mīklainās būtnes — es domāju šīs sievietes — instinktīvi apzinājās pašas savu pretīgo neglītumu, tāpēc piegrieza sevišķu vērību savam ģērbam, cenzdamās to valkāt pieklājīgi.
XVI. KĀ DZĪVNIEKU CILVĒKI NOGARŠOJA ASINIS
Bet es zaudēju sava stāsta pavedienu, jo neesmu pieredzējis rakstnieks.
Mēs ar Montgomeriju ieturējām brokastis un izgājām apskatīt fumarolu un verdošo avotu, kura karstaja ūdenī biju nejauši iekāpis iepriekšējā dienā. Mums bija līdzi pātagas un pielādēti revolveri. Dodamies cauri kādam lapotam biezoknim, mēs _ izdzirdējām trusi kvīkstam. Apstājāmies un klausījāmies, taču vairāk neko nedzirdējām; drīz turpinājām savu ceļu, un šis starpgadījums piemirsās. Montgomerijs vērsa manu uzmanību uz maziem, sārtiem dzīvniekiem ar garām pakaļkājām, kuri lēkāja pa atvasāju. Moro esot sagudrojis izveidot no dzīvnieku cilvēku pēcnācējiem šādus radījumus. Viņš cerējis tos ieaudzēt, lai netrūktu gaļas, bet šis nodoms izjucis, jo tie, tāpat kā truši, apēdot savus mazuļus. Es jau biju sastapis šos radījumus, mēnesnīcā mukdams no leoparda cilvēka un iepriekšējā dienā bēgdams no Moro. Gadījās, ka, vairīdamies no mums, viens ielēca bedrē, kas radusies, vējam izgāžot koku. Mēs saķērām šo dzīvnieku^ iekām tas paguva izķepuroties ārā. Tas sprauslāja līdzīgi kaķim, skrāpēja, sparīgi spirinājās ar pakaļkājām, mēģināja kost, bet zobi tomēr bija vāji, tā ka varēja tikai nesāpīgi iekniebt. Sis likās gluži jauks dzīvnieciņš, un, tā kā Montgomerijs stāstīja, tas nekad nerokot alas un esot visai tīrīgs, es domāju, ka muižu parkos to varētu audzēt parastā truša vietā.
Pa ceļam redzējām arī kādu stumbru ar sadrīk- snātu mizu un dziļām skrambām. Montgomerijs pievērsa manu uzmanību šim kokam.
— «Neskrāpēt kokiem mizu — tāds ir Likums,» — viņš teica. — Daži gan daudz nebēdā par to!