Liekas, drīz pēc tam sastapām satīru un pērtiķa cilvēku. Sis satīrs it kā atspoguļoja Moro atmiņas par antīko pasauli, viņam bija āža ģīmis, skarba mekšķi- noša balss un velna kājas. Viņš grauza kāda augļa pākstveidīgo čaulu, iedams mums garām. Abi sveicināja Montgomeriju.
— Vesels, — viņi uzsauca, — Otrais ar pātagu!
— Tagad ir vēl trešais ar pātagu, — Montgomerijs atbildēja. — Tāpēc uzmanieties labi!
— Vai viņš nav taisīts? — pērtiķa cilvēks jautāja. — Viņš teica — viņš teica, viņš esot taisīts.
Satīrs ziņkārīgi lūkojās manī.
— Trešais ar pātagu, kurš raudādams brien jūrā,— viņam ir smalka, balta seja.
— Viņam ir smalka, gara pātaga, — Montgomerijs sacīja.
— Vakar viņš asiņoja un raudāja, — satīrs teica.
— Tu nekad neasiņo un neraudi. Kungs neasiņo un neraud.
— Ak tu mūdzi! — Montgomerijs izsaucās. — Tu asiņosi un raudāsi, ja nepiesargāsies.
— Viņam pieci pirksti, pieci pirksti, tāpat kā man, — pērtiķa cilvēks sacīja.
— Iesim,. Prendik, — Montgomerijs mudināja, paņemdams mani aiz rokas, un es devos viņam līdzi.
Satīrs un pērtiķa cilvēks stāvēja, vērodami mūs un izteikdami vēl citas piezīmes.
— Viņš nerunā, — satīrs sacīja. — Cilvēkam ir balss.
•— Vakar viņš prasīja man ēst, — pērtiķa cilvēks atbildēja. — Viņš nezināja, kur dabūt. t Es nevarēju vairs saklausīt viņu vārdus, tikai dzirdēju, ka satīrs nosmējās.
Atpakaļceļā mēs uzgājām beigtu trusi. Nabaga dzīvnieciņa sarkanais ķermenītis bija saplosīts gabalos, gaļa noplēsta no daudzām ribām un mugurkauls, acīm redzot, apgrauzts. To ievērodams, Montgomerijs apstājās.
— Nu tu brīnums! — viņš izsaucās, pie kam noliecās un pacēla dažus no sadragātajiem skriemeļiem, gribēdams tos aplūkot tuvāk. — Nu lu brīnums! — viņš atkārtoja. — Ko tas varētu nozīmēt?
— Kāds no jūsu gaļēdājiem atminējies savus vecos paradumus, — es atbildēju pēc brīža. — Sis mugurkauls ticis pārkosts.
Iepletis acis, Montgomerijs stāvēja ar bālu seju un sašķiebtu lūpu.
— Tas man nepatīk, — viņš gausi noteica.
— Kaut ko līdzīgu jau redzēju todien, kad atbraucu, — es sacīju.
— Velna milti! Ko īsti?
— Trusi ar apgrieztu kaklu.
— Todien, kad atbraucāt?
— Todien, kad atbraucu. Redzēju atvasājā aiz apžogojuma, pievakarē staigādams pa salu. Galva bija norauta pavisam.
Montgomerijs paklusi, gari nosvilpās.
— Turklāt es noprotu, kurš no jūsu kustoņiem to
izdarījis. Zināms, tās ir tikai aizdomas. Iekām uzgāju šo trusi, redzēju vienu no jūsu briesmoņiem dzeram pie strauta.
— Viņš sūca ūdeni?
— Jā.'
— «Nesūkt dzērienu — tads ir Likums.» Sie kustoņi daudz vis nebēdā par Likumu, kad Moro nav tuvumā.'
— Tas bija tas pats kustonis, kas dzinās man pakaļ.
— Kā tad, — Montgomerijs sacīja. — Tā jau gaļ- ēdāji dara. Nogalinājuši savu upuri, viņi dzer. Ziniet — asins garša …
— Kāds izskatījās šis kustonis? — viņš jautāja. — Vai jūs pazītu viņu? — Izplatu stāvēdams pie saplosītā truša, viņš vērās apkārt, pētīdams biezokņa ēnas un aizklājus, meža lamatas un slēpņus. — Asins garša … — viņš atkārtoja.
Viņš izvilka revolveri, pārlūkoja patronas un atkal iebāza to kabatā. Pēc tam viņš sāka staipīt.savu at- kareno lūpu.
— Es droši vien pazītu šo kustoni. Es viņu apdullināju. Viņam būs izaudzis krietns puns pierē.
— Bet tad mums jāpierāda, ka viņš nogalinājis trusi, — Montgomerijs atbildēja. — Es vēlētos, kaut nemaz nebūtu vedis trušus uz šejieni.
Es gribēju turpināt ceļu, bet viņš stāvēja pie sa- pluinītā truša, nogrimis tādās kā mulsās domās. Pēdīgi pagājos tik tālu, ka neredzēju vairs truša atliekas.
— Nāciet! — es saucu.
Montgomerijs atmodās kā no miega un devās uz manu pusi. *
— Ziniet; — viņš pusčukstus teica, — mums likās, viņi visi ieņēmušies domu, ka nedrīkst ēst nevienu būtni, kas skraida pa zemi. Ja kāds kustonis nejauši nogaršojis asinis …
Kādu laiku mēs gājām klusēdami.
— Gribētos zināt, kā tas varēja notikt, — viņš sacīja pats sev. — Es nesen izdarīju muļķību, — viņš turpināja, brīdi klusējis. — Mans kalpotājs… Es viņam parādīju, kā nodīrāt un izcept trusi. Dīvaini… Es redzēju, ka viņš laizīja savas rokas … Tas man nekad nebija nācis prātā.
— Mums jādara gals šīm nerātnībām, — viņš piebilda. — Vajag visu pastāstīt Moro.
Iedams mājup, viņš nevarēja vairs domāt par ko citu.
Uzzinājis notikušo, Moro kļuva vēl bažīgāks nekā Montgomerijs, un, gluži saprotams, man pielipa viņu redzamās bailes.
— Mums jāsoda vainīgais citiem par mācību, — Moro sacīja. — Es pats esmu pilnīgi pārliecināts, ka nogrēkojies ir leoparda cilvēks. Bet kā varam to pierādīt? Es vēlētos, Montgomerij, kaut jūs būtu mazāk kārojis pēc gaļas un atturējies no šiem satraucošajiem jauninājumiem. Ar visu to mēs varam vēl iekulties nepatikšanās.
— Es biju muļķa ēzelis, — Montgomerijs atzina. — Bet, kas padarīts, tas padarīts. Un jūs jau pats man atvēlējāt tos trušus.
— Mums tūlīt jālūko glābt stāvokli, — Moro teica. — Man liekas, Mlings varēs parūpēties pats par sevi, ja notiks kas ļaunāks.
— Es gan neesmu tik drošs par Mlingu, — Montgomerijs atbildēja. — Es domāju, ka pazīstu viņu labāk.
Pēcpusdienā Moro, Montgomerijs, es un Mlings devāmies uz salas otru malu — uz būdām, kas saceltas gravā. Mums trim bija ieroči. Mlings nesa stieples ritulīti un mazu cirvi, ar kuru mēdza cirst malku. Moro bija uzkāris plecā lielu gana tauri.
— Jūs redzēsit dzīvnieku cilvēku sapulci, — Montgomerijs sacīja. — Tas būs varens skats.
Pa ceļam Moro neteica ne vārda, bet viņa lielajā sejā, ko ieskāva balti mati, zīmējās drūmi, stingri vaibsti.
Mēs šķērsojām gravu, kur tecēja karstais kūpošais strauts, un gājām pa līkumotu taku cauri niedrājam, līdz sasniedzām prāvu klajumu, ko sedza bieza dzeltenu putekļu kārta. Manuprāt, tas bija sērs. Aiz kāda zālaina izvirzīta sēkļa mirdzēja jūra. Nonācām vietā, kas izskatījās pēc sekla dabiska amfiteātra, un te mēs visi četri apstājāmies. Tad Moro sāka pūst savu tauri, pārtraukdams tropu pēcpusdienas miegaino klusumu. Šķiet, viņam bija stipras plaušas. Spalgās skaņas atbalsodamās pieņēmās spēkā, līdz beidzot krita vai ausis ciet.
— Ah! — Moro izdvesa, nolaizdams ragu.
Tūlīt atskanēja brīkšķi dzeltenajā niedrājā un balsis no za]ās biežņas, kas kuploja muklainē, pa kuru es biju skrējis iepriekšējā dienā. Pēc tam trijās vai četrās vietās sērainās klajotnes malā parādījās dzīvnieku cilvēku groteskie augumi. Viņi steidzās pie mums. Man drausmās šermuļi gāja pār kauliem, kad viņi cits pēc cita izrikšoja no meža un niedrāja un klamboja pa karstajiem putekļiem šurp. Bet Moro un Montgomerijs palika itin mierīgi stāvam, un es gribot negribot turējos kopā ar viņiem. Pirmais izskrēja satīrs, savādi nereāls, kaut arī viņš meta ēnu un izspārdīja ar nagiem putekļus; pēc viņa no niedrāja iztrausās ķēmīga, neveikla būtne, zirga un degunradža sajaukums, tā tuvojās, gremodama stiebru; un pēc tam parādījās cūkas sieviete un divas vilka sievietes; pēc tam ieraudzīju lapsas-lāča raganu ar sarkanajām acīm un iesmailo, sarkano ģīmi un vēlāk — citus. Visi steidzās aizgūtnēm vien. Tuvodamies mums, viņi sāka klanīties pret Moro un cits caur citu skaitīt pantus no Likuma otrās daļas: «Viņa roka griež brūces, viņa roka dziedē,» — un tā tālāk.