Jardus trīsdesmit no mums visi apstājās un, sakņupuši uz ceļiem un elkoņiem, ņēmās apbārstīt ar gaišajiem putekļiem sev galvas. Iedomājieties šo skatu, ja varat. Mes, trīs viri zilās drēbēs, ar savu nejauko melnsejīgo apkalpotaju stāvējām putekļainā saules apspīdētā klajumā zem zilām, starojošām debesīm, un, žestikulēdami un muguras locīdami, mūs apsēda šie baidekļi — daži gandrīz cilvēka izskatā, ja atskaita viņu žestus un sejas izteiksmi, citi līdzīgi kropļiem, daži tik dīvaini izķēmoti, ka atgādināja visbaigākos rēgus, kādi vien redzēti sapņos. Un tālāk, vienā pusē šmaugu niedru audze, otrā — mudžeklīgs palmu biezoknis, kas šķīra mūs no gravas un būdām, ziemeļos — Klusā okeāna dūmakainais horizonts.
— Sešdesmit divi, sešdesmit trīs, —^tyloro skaitīja. — Četru vēl trūksi
— Neredzu leoparda cilvēka, — es teicu.
Nākamajā brīdī Moro atkal pūta lielo tauri, un, dzirdēdami šīs skaņas, dzīvnieku cilvēki sarāvās un vārtījās putekļos. Tad parādījās leoparda cilvēks. Sameties kūkumā, viņš izlavījās no niedrāja un centās aiz Moro muguras iezagties putekļu kārpītāju lokā. Un es redzēju, ka viņam bija puns pierē. Pats pēdējais ieradās mazais pērtiķa cilvēks. Agrīgākie kustoņi, sakarsuši un paguruši no zemošanās, meta uz viņu niknus skatienus.
— Rimstieties! — Moro sacīja savā stingrajā, skaļajā balsī, un dzīvnieku cilvēki atlaidās sēdus un atelsās pēc savas lūgšanas.
— Kur Likuma teicējs? — Moro jautāja, un pelēk- spalvainais šausmonis nolieca galvu putekļos.
— Saki priekšā vārdus! — Moro pavēlēja, un tūlīt visi, uzrausušies ceļos, atsāka savu dīvaino litāniju, šūpodamies uz vienu un otru pusi un pasviezdami gaisā sēra putekļus, papriekš ar labo roku, pēc tam ar kreiso.
Kad viņi skaitīja «Neēst gaļu un zivis — tāds ir Likums», Moro pacēla savu kalsno, balto roku.
— Pietiek! — viņš izsaucās, un visi uzreiz apklusa.
Manuprāt, viņi visi zināja, kas notiks, un baidijās
no tā. Es vēros apkārt, raudzīdamies viņu savādajās sejās. Ķad redzēju viņu sagumušos augumus un slepenas bailes viņu spīdošajās acīs, es brīnījos, ka biju kādreiz noturējis viņus par cilvēkiem.
— Šis Likums ir pārkāpts, — Moro sacīja.
— Nekāda glābiņa, — pelēkspalvainā bezsejas būtne teica.
— Nekāda glābiņa, — uz ceļiem saknupušie dzīvnieku cilvēki atkārtoja.
—Kurš vainīgs? — Moro izsaucās un laida acis apkārt, ielūkodamies viņu sejās un plīkšķinādams savu pātagu. Man šķita, ka hiēna-cūka izskatījās drūma, un tāds pats likās arī leoparda cilvēks. Moro skatiens pievērsās šim radījumam, kas bailēs klanījās pret viņu, atminēdamies, kādas briesmīgas mokas pārcietis. — Kurš vainīgs? — Moro atkārtoja pērkona balsī.
— Ļauns, kas pārkāpj Likumu, — sprediķoja Likuma teicējs.
Moro skatījās leoparda cilvēkam acīs, it kā raudams viņam sirdi no krūtīm laukā.
— Kas pārkāpj Likumu… — Moro sacīja, novērsdams skatienu no sava upura un uzlūkodams mūs. Man šķita, viņa balsī ieskanējās prieks.
— .., iet atpakaļ uz Sāpju māju, — visi auroja, — iet atpakaļ uz Sāpju māju, ak kungs!
— Atpakaļ uz Sāpju māju — atpakaļ uz Sāpju māju, — pērtiķa cilvēks vervelēja, it kā šī doma būtu viņam ļoti patīkama.
— Vai dzirdi? — Moro teica, atkal pievērsdamies grēciniekam. — Mans drau … Eil
Atbrīvots no Moro skatiena, leoparda cilvēks bija tūlīt pietrūcies kājās, un tagad viņš gailošām acīm metās uz savu mocītāju, atņirdzis lielos, spīdīgos kaķa ilkņus. Esmu pārliecināts, ka viņš uzbruka vienīgi trakās, neciešamās bailēs. Šķita, ka visi sešdesmit briesmoņi ap mums saceļas. Es izvilku revolveri. Abi augumi sadūrās. Moro sagrīļojās no leoparda cilvēka sitiena. Apkārt dzirdēju negantu kaukoņu un rēkoņu. Visi kustējās ātri.-Nodomāju, ka sācies vispārējs dumpis.
Gar acīm nozibēja leoparda cilvēka niknais ģīmis, Mlings dzinās viņam pakaļ. Redzēju, ka hienas-cūkas dzeltenās acis deg uzbudinājumā un tā saliekusies uz priekšu, it kā gribētu man uzbrukt. Pār hiēnas-cūkas uzrautajiem pleciem arī satīrs neganti skatījās uz mani. Dzirdēju Moro revolvera sprakšķi un redzēju sārtu uzliesmojumu nostiepjamies pār satraukto pūli. Šķita, viss bars pagriezās uguns noplaiksnījuma virzienā, un tīri nev.ilšus pagriezos arī es. Nākamajā mirklī es skrēju kopā ar uzbudināto, kliedzošo baru, dzīdamies pakaļ bēgošajam leoparda cilvēkam.
Tas ir viss, ko varu pastāstīt noteikti. Redzēju, ka leoparda cilvēks iezvēla ārstam Moro, un pēc tam viss sagriezās ap mani vienā jūklī un es skrēju pa kaklu pa galvu.
Mlings bija priekšgalā, viņš cieši pa pēdām sekoja bēglim. Aiz Mlinga, jau izkārušas mēles, lieliem lēcieniem cilpoja vilku sievietes. Viņām sekoja cūku cilvēki, kvīkstēdami satraukumā, un divi vēršu .cilvēki savos baltajos tinumos. Viņiem nopakaļ, iejucis dzīvnieku cilvēku bariņā, traucās Moro ar revolveri rokā, vējš bija nopūtis viņa platmalaino salmenīcu, un gludie, baltie mati plīvoja. Hiēna-cūka skrēja kopā ar mani, turēdamās līdzās un savām kaķa acīm slepus šķielēdama uz mani, un citi kliedzot dipšoja aiz mums.
Leoparda cilvēks brāzās cauri garajām niedrēm, kas sitās atpakaļ, šaustīdamas Mlinga seju. Sasnieguši niedrāju, mēs, pārējie, atradām jau iemītu taciņu. Vajādami bēgli, norikšojām pa niedrāju kādu ceturtdaļ- jūdzi un pēc tam ienirām biezoknī, kas ļoti palēnināja mūsu gaitu, kaut arī mēs devāmies tam cauri visi vienā barā, — zari sitās mums sejās, lipīgie ložņaugi ķērās aiz zoda vai potītēm, ērkšķi plosīja drēbes un miesu.
— Viņš devies te cauri uz visām četrām, — elsa Moro, kas tagad meimuroja man tieši pa priekšu.
— Nekāda glābiņa, — vilks-lācis teica, medību priekā smiedamies man acīs.
Mēs izspraucāmies klinšainā klajumā un atkal ieraudzījām bēgli, kas skrēja četreniski, tā ka rokas viegli metās pie zemes, un, atskatīdamies pār plecu, viņš rūca uz mums. Vilku cilvēki nokāiicās aiz patikas. Bēgļa miesu joprojām sedza ģērbs, un notālēm viņa seja aizvien vēl šķita cilvēciska, taču viņš skrēja līdzīgi kaķim, tramīgi nolaidis plecus ka vajāts zvērs. Pārlēcis pār dzeloņainiem krūmiem, kas ziedēja dzelteniem ziediem, viņš nozuda. Mlings tobrīd sasniedza klajuma vidu.
Mēs gandrīz visi tagad skrējām lēnāk nekā pašā sākumā, rikšojām garākā un vienmērīgākā solī. Kad šķērsojām klajumu, es redzēju, ka vajātāju kolona izvēršas ķēdē. Hiēna-cūka joprojām turējās man līdzās, pie kam vēroja mani un laiku pa laikam sakrunkoja purnu, rūcīgi nosmiedamās.
Leoparda cilvēks bija ielēcis atvasājā, kas auga klintaines malā. Saprazdams, ka dodas uz zemesragu, kur zadzies man līdzi pirmajā vakarā pēc manas atbraukšanas, viņš bija meties sānis. Bet Montgomerijs bija ievērojis šo viltību un aizsteidzies viņam priekšā.
Tā nu es, elsdams, klupdams pret klintīm, ērkšķu plosīts, spraukdamies cauri papardēm un niedrēm, palīdzēju gūstīt leoparda cilvēku, kas pārkāpis Likumu,
un hiēna-cūka skrēja man blakām, nelabi smiedama. Es streipuļoju uz priekšu, nokusis līdz nāvei, galva reiba, sirds dauzījās kā negudra, un tomēr neiedrošinājos apstāties, jo baidījos palikt viens ar šo briesmīgo pavadoni. Par spīti ārkārtīgam nogurumam un tropu pēcpusdienas tveicei, es meimuroju tālāk.